Pauls Raudseps: Satrauktās balsis
Atšķirības ir uzkrītošas. Kad ASV prezidents Baraks Obama jūnijā aizbrauca uz Kairu, lai ar televīzijas starpniecību uzrunātu musulmaņu pasauli, Ēģiptes galvaspilsētas ielas runas laikā bija tukšas, un Obamas teikto vēl ilgu laiku analizēja pasaules mediji. Kad viņš pagājušajā nedēļā ieradās Ganā Āfrikas rietumos, britu raidstacija BBC bija pilna ar ziņojumiem, ka viss kontinents pievērš uzmanību šai vizītei un ka Obamas tēvzemē Kenijā un Ganas lielajā kaimiņvalstī Nigērijā risinās asas debates par to, kāpēc pirmais melnādainais ASV prezidents nav ieradies pie viņiem. Savukārt Obamas nesenā vizīte Maskavā neizraisīja lielu interesi ne pašā Krievijā, ne tās kaimiņvalstīs un ASV medijos tika ierindota mēreni svarīgo ziņu kategorijā.
Protams, gan saturiski, gan simboliski šo vizīšu svars bija ļoti atšķirīgs. Kopš 2001.gada 11.septembra terora aktiem Ņujorkā un Vašingtonā Rietumu un jo sevišķi Amerikas attiecības ar musulmaņu valstīm ir bijušas pasaules ārpolitikas darba kārtības galvgalī, un Obamu ievēlēja par ASV prezidentu lielā mērā kā protestu pret iepriekšējā prezidenta Džordža Buša "karu pret teroru". No Kairas runas gaidīja jaunu šo attiecību pamatprincipu formulēšanu. Ganas vizītes simbolisms ir pats par sevi saprotams. Savukārt Maskavā nekas daudz nenotika. Obama un Krievijas valsts galva Medvedevs parakstīja līgumu par kodolieroču skaita samazināšanu, bija tikšanās arī ar prezidentu, piedodiet, premjerministru Vladimiru Putinu, un viss. Objektīvi ne ASV un Krievijas attiecības, ne, plašāk skatoties, Eiropas austrumu daļas ģeopolitika vairs nav tik nozīmīga, kā tās bija pat pirms pieciem gadiem, kur nu vēl aukstā kara laikā, kad līnija, kuru ievilka dzelzs aizkars no Baltijas līdz Adrijas jūrai, bija kā ass, ap kuru griezās visas pasaules starptautiskās attiecības.
No Latvijas un citu Centrālās un Austrumeiropas valstu viedokļa mūsu reģiona nozīmības samazināšanās nav iepriecinoša ziņa. Divdesmit gados kopš Berlīnes mūra krišanas tieši ASV ieinteresētība Austrumeiropas liktenī ir bijis svarīgs faktors mūsu drošības stāvokļa stabilizēšanā. Kamēr Kremlis zināja, ka Vašingtona rūpīgi seko līdzi šeit notiekošajam, tas uzvedās salīdzinoši piesardzīgi, lai neiekultos nepatikšanās.
Nav pamata domāt, ka ASV Austrumeiropa vairs pilnīgi neinteresē vai ka tās būtu gatavas mūs, kā ik pa brīdim to formulē, "iztirgot krieviem". Gan pirms, gan pēc vēlēšanām Obama ir apstiprinājis, ka saprot austrumeiropiešu bažas par savu drošību, un šonedēļ vizītes laikā Vašingtonā Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš tikās ne tikai ar ASV valsts sekretāri Hilariju Klintoni, bet arī ar visu ASV drošības politiku koordinējošo prezidenta padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džimu Džounsu. Valstīm, par kurām Baltais nams zaudējis interesi, šādas iespējas nerodas. Tieši Obamas reālpolitiskie instinkti un izpratne par spēka nozīmi pasaulē neļautu viņam klaji nodot sabiedrotos Austrumeiropā, jo kas gan varētu uzskatāmāk norādīt uz ASV vājumu kā nespēja aizsargāt NATO dalībvalstis?
Tomēr gaisotne ir mainījusies, un tas pats par sevi rada nestabilitātes draudus. Politikā uztverei un priekšstatiem, pat maldīgajiem, ir liela nozīme, un, ja ASV prioritāšu pārbīde Krievijā radīs pārliecību, ka Vašingtonai Austrumeiropa faktiski vairs neinteresē, tā var sākt rīkoties agresīvāk, iedomājoties, ka tai nekas slikts par to nebūs. Pirmais spēcīgais signāls, ka Kremļa relatīvā riska aprēķini ir tikuši revidēti, bija nedaudz mazāk nekā pirms gada sāktais karš Gruzijā. Nekas neliecina, ka kopš 2008.gada augusta Krievijas valdnieku priekšstati būtu mainījušies.
Tāpēc ir svarīga ceturtdien publiskotā 22 Austrumeiropas redzamu politiķu un analītiķu parakstītā atklātā vēstule prezidentam Obamam, kurā viņi aicina neatstāt mūsu reģionu novārtā, pieņemot, ka te viss ir kārtībā un ASV var, kā vēstulē rakstīts, "ievilkt ķeksīti un pāriet pie citiem, spiedīgākiem stratēģiskiem jautājumiem".
Vēstulē, kuru parakstījušas gan Vaira Vīķe-Freiberga un Sandra Kalniete, gan bijušie Polijas prezidenti Lehs Valensa un Aleksandrs Kvasņevskis, gan bijušais Čehijas prezidents Vāclavs Havels, skaidri pateikts, ka "viss nebūt nav kārtībā ne mūsu reģionā, ne transatlantiskajās attiecībās", un uzskaitīti galvenie iemesli austrumeiropiešu bažām: "NATO šodien šķiet vājāka nekā brīdī, kad mēs tajā iestājamies", ASV popularitāte un ietekme reģionā samazinās, bet Krievija vēl aizvien nav pieņēmusi Austrumeiropas valstu pilnīgo suverenitāti un neatkarību — tā cenšas panākt "XIX gs. mērķus ar XXI gs. metodēm", un ir satraukums, ka "pārāk šaura Rietumu interešu izpratne varētu novest pie nepareiza veida piekāpšanās Krievijai".
Vēstules parakstītāji prasa Obamam atjaunot spēcīgu atbalstu liberālās demokrātijas vērtībām reģionā, izstrādāt aizsardzības plānus visām jaunajām NATO dalībvalstīm, nesteigties atteikties no pretraķešu aizsardzības sistēmu izvietošanas Polijā un Čehijā un stiprināt Eiropas enerģētisko drošību.
Viena atklātā vēstule nemainīs pasauli. Tomēr šis aicinājums Obamam ir trauksmes signāls, kuru Vašingtona nedrīkst ignorēt. Tagad darbs Austrumeiropas valstu ārlietu dienestiem, lai vēstulē uzskaitītie mērķi nepazustu no transatlantiskās darba kārtības.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.