Sēžot pašiem savā aukstajā peļķē, varam arī piemirst, ka mūsu iespējas izkulties no šīs krīzķezas lielā mērā ir atkarīgas no tā, vai saulīte uzspīdēs visas pasaules tautsaimniecībai. Latvijas iekšējais tirgus ir mazs, bet eksports mūs var glābt tikai tad, ja viņpus robežas būs kādi maksātspējīgi pircēji. Vai pēc pēdējā pusgada šļūkšanas pa krīzes stāvo nogāzi ir kādas cerības, ka pasaules spēcīgākie valstsvīri un tirgus līderi spēs piebremzēt lejupslīdi un atrast vietu, kur atsperties jaunam kāpienam uz augšu?
Ceturtdien, 2.aprīlī, pasaules divdesmit lielāko ekonomiku vadītāji sanāks Londonā G20 samitā. Agrāk šī 1999.gadā izveidotā foruma tikšanās reizes piesaistīja daudz mazāk uzmanības nekā slavenais G8, kurā piedalās tikai lielākās Rietumvalstis un vēl Krievija. Tomēr šajā pasaules ekonomiskajā krīzē, kuras pārvarēšanā būtiska loma ir jāspēlē arī XXI gadsimta smagsvariem Ķīnai, Indijai un Brazīlijai, G20 dabiski kļuvis par piemērotāko forumu risinājuma meklēšanai — tajā pārstāvētās valstis kopā rada 90% no pasaules iekšzemes kopprodukta, piedalās 80% pasaules tirdzniecībā, un tajās dzīvo divas trešdaļas pasaules iedzīvotāju.
Daudzi vērotāji straujo ekonomisko lejupslīdi, kura sākās septembrī, sauc par pirmo vispasaules recesiju, un ir vispāratzīts, ka pasaule to spēs pārvarēt, tikai sadarbojoties. Ja visi domās tikai par sevi, var atkārtoties pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu biedējošā pieredze, kad katra valsts centās pasargāt savu tirgu, ceļot tarifus un devalvējot valūtu. Rezultāts bija vēl dziļāks ekonomiskais pagrimums, sociāli satricinājumi un beigās — Otrais pasaules karš.
Neviens negrib atkārtot šo rūgto pieredzi, tāpēc jau no pirmajām krīzes dienām pasaules lielāko valstu līderi ir uzsvēruši gatavību sadarboties un solījuši izvairīties no protekcionisma, kas stāvokli varētu vēl vairāk pasliktināt. Pirmo reizi G20 valstu vadītāji sanāca novembrī Vašingtonā. Tajā tikšanās reizē viņi vienojās izstrādāt kopēju pretkrīzes plānu un to apstiprināt aprīlī Londonā.
Pagaidām prognozes par samita iznākumu ir pretrunīgas. Ir zināmas pozitīvas pazīmes gan pasaules ekonomikā, gan G20 valstu rīcībā, gatavojoties samitam. Eiropas Savienība un Japāna ir piekritušas palielināt Starptautiskā Valūtas fonda rezerves vairāk nekā par 200 miljardiem dolāru, kas palīdzēs stabilizēt situāciju krīzes vissmagāk skartajās valstīs. Pašā krīzes epicentrā ir parādījušās stabilizācijas pazīmes: februārī ASV pārdoto māju skaits negaidīti pieauga par 5%, radot cerības, ka Amerikas nekustamo īpašumu tirgus beidzot varētu būt tuvu savam zemākajam punktam. Tam var būt liela nozīme visas pasaules finanšu tirgus stabilizēšanā. Ja beidzot kļūs skaidrāka šo mājokļu un tiem izdoto hipotekāro kredītu patiesā vērtība, noskaidrosies arī daudzu pasaules banku patiesais finansiālais stāvoklis, baiļu vietā nāks uzticama informācija un tirgi atkal varēs sākt funkcionēt. Šo stabilizāciju veicinājuši arī ASV valdības milzīgie stimuli kredīttirgiem un pirmdien publiskotais plāns ar privātā sektora palīdzību mobilizēt vienu triljonu dolāru, lai atpirktu sliktos hipotekāros kredītus no bankām. Tas viss ir devis pozitīvu grūdienu arī akciju tirgiem — pasaules slavenākais biržas indekss Dow Jones Industrial Average kopš marta sākuma pieaudzis par 20%. Acīmredzot daži investori uz nākotni jau sāk skatīties cerīgāk.
Tomēr tieši tie ASV valdības soļi, kuri pašā Amerikā radījuši ekonomisko kustību, pārējā pasaulē izsauc bažas un rada šaubas, vai Londonā tiešām būs iespējams vienoties par kopēju stratēģiju krīzes pārvarēšanai. Amerikas valdība ir skaidri pateikusi, kā tā vēlas izkļūt no krīzes — tērēt, cik vien var, un marta sākumā viens no ASV prezidenta Baraka Obamas galvenajiem padomdevējiem Lerijs Samers publiski aicināja visas G20 valstis vienoties par koordinētu ekonomisko stimulu. Tomēr tādai programmai ir milzīga cena — visu šo stimulu dēļ ASV budžeta deficīts šogad varētu pārsniegt 13% (!) no IK.
Bez ASV pasaulē ir vēl divi ļoti lieli un svarīgi ekonomiskie spēlētāji — Eiropas Savienība un Ķīna. Abi ir devuši nepārprotamus signālus, ka Vašingtonas gatavība naudas drukāšanas mašīnu darbināt ar maksimālu ātrumu nav tiem pa prātam. Eiropa atsakās sekot ASV pēdās, jo budžeta deficīts eirozonas valstīs var radīt nopietnas problēmas eiro stabilitātei, bet Ķīna baidās no iespējamā dolāra kursa krišanās, kas var apdraudēt tās milzīgo ASV vērtspapīru krājumu vērtību.
Bez šīm būtiskajām domstarpībām problēmas G20 samitā varētu radīt arī nesaskaņas jautājumos par tirdzniecību, jo visas valstis ir gatavas apliecināt savu uzticību brīvās tirdzniecības principiem, taču praksē gandrīz visas cenšas atrast viltīgus veidus, kā šos principus apiet.
Ir palikusi mazāk nekā nedēļa līdz šai vēsturiskajai galotņu sanāksmei, un gaidas ir milzīgas. Tas, kā pasaules tirgi uztvers samita rezultātu, var būtiski ietekmēt tālāko notikumu attīstību. Ja uzņēmēji un patērētāji ticēs, ka pasaules valstis ir gatavas sadarboties, lai pārvarētu krīzi, tas var vairot cerību. Ja šķitīs, ka aiz slēgtajām durvīm kopējo interešu deķītis ir saraustīts divdesmit gabalos, varam gaidīt vēl lielāku piesardzību un ekonomiskās aktivitātes samazinājumu.