Cits jautājums, cik lielā mērā neliela, atvērta ekonomika, kas būtiski atkarīga no importa energoresursos, izejmateriālos utt., spēj mazināt globālo cenu svārstību ietekmi. Tātad, ja godīgi atzīstam savu manevra iespēju robežas inflāciju kāpinošo faktoru lielākajā daļā, tad teorētiski vajadzētu jo sparīgāk ķerties pie faktoriem, kuri it kā ir pašu rokās.
Noprotams, valdība savu pienesumu saskata solījumos nodokļu slogu vairāk nepalielināt. Labi, pieņemsim. Ar citu faktoru un instrumentu formulēšanu sokas vājāk. Šaubas rada aicinājums darba devējiem nepalielināt algas strādājošiem. Pirmkārt, jācer, ka tas attiecas arī uz sabiedrisko, ne tikai privāto sektoru. Otrkārt, nav īsti skaidrs, kāpēc valdība domā, ka privātajā sektorā ir parādījušies ievērojami brīvi līdzekļi (un svabadība no parādsaistībām). Treškārt, neliels algu kāpums kā psiholoģisks uzmundrinājums, ka lielais kritiens varbūt patiešām ir galā, būtu tas mazākais ļaunums.
Vēl valdība aicina preču/pakalpojumu tirgotājus iekšējā tirgū būt apdomīgiem ar cenu celšanu. Skaidrs, ka ar apelēšanu pie veselā saprāta un nācijas interesēm te daudz panākt nevarēs. Un tad ir jautājums, vai valstij ir pietiekami resursi, lai atklātu neatļautas vienošanās par cenām, cenu veidošanas praksi un vainīgos turklāt jūtami un strauji sodītu. Konkurences padome (KP) savu iespēju robežās strādā, bet tās resursus vajadzētu pastiprināt. Pat ja KP konstatē pārkāpumu, kādi ir papildu instrumenti? Gaidīt, kad komersants un KP izmokās pa tiesām, strīdoties par uzliktā soda pamatotību un lielumu? Vai ir modelis, kādā padomei palīgā nāk citas valsts represīvās institūcijas?
Lai vēršanās pret inflāciju nepaliktu deklarācijas līmenī, valdībai vajadzētu pragmatiski un piezemēti izvērtēt savu ieroču arsenālu.