tml. Pat jau uzaicinātie politiķi «nepiespēlē», viņu uzskatu atšķirība objektīvi nodrošina spraigu izplūkšanos un dod ticamības elementu apgalvojumam, ka kaut kādas atšķirības starp partijām patiešām ir. Piedevām racionālais grauds ir tajā, ka iekarsuši politiķi sevi labāk parāda kā cilvēkus, atklātāk izsakās u. c.
Tomēr noderīgāk būtu uz diskusijām aicināt tādas partijas, kas varētu strādāt vienā koalīcijā. Proti, ja ir zināms (vismaz, ja ticam pašu politiķu paustajam), ka Zatlers ar Lembergu pie viena galda nesēdēs, ka Saskaņa ir principiāli nepieņemama nacionāļiem, tad īstas jēgas no šo pretmetu konfrontēšanas nav - tie tāpat kopā nestrādās, un viņu uzstādījumi valdības politiku vienalga neveidos. Savukārt, ja pie diskusiju galda sēžas, piemēram, ZRP un Vienotības finansisti vai medicīnas jomas «runājošās galvas» (līdzīgi ar Vienotības un NA pārstāvjiem kultūras un izglītības jautājumos), tad no viņu paustā var nojaust, par ko varētu būt strīdi, kādi varētu būt risinājumi nākamajā koalīcijā.
Šāds formāts droši vien būtu «sausāks» un vairāk vērsts uz detaļām (viegli iedomāties, ka, piemēram, Vilka un Vjačeslava Dombrovska domu apmaiņa par nodokļu likmēm nebūtu sevišķi gleznaina...). Tomēr, ja disputa dalībnieki domā kaut cik līdzīgās kategorijās, disputs ir auglīgāks un nav tikai mētāšanās ar apvainojumiem. Citiem vārdiem sakot, mums vajadzētu padomāt, kā starp formātiem, kuri vairāk līdzinās sporta pārraidēm, atrast vēlētājam interesantu veidu šādām ne tik ļoti uz konfliktu vērstām politiķu iztaujāšanām. Iespējams, tās varētu būt īsākas, ar precīzāk strukturētām tēmām, papildinātas ar ne-partiju ekspertu komentāriem utt.