Pret ideju, ka visiem jābūt vienādiem

Kas tad ir multikulturālisms? Tad, kad mēs runājam par multikulturālismu, mēs reizēm domājam dažādas lietas. Multikulturālisms, par ko lielākoties tiek runāts Eiropā, ir sekojis imigrācijai. Lielbritānijā ir imigranti no Āfrikas, Āzijas, mana ģimene ir no Pakistānas… Multikulturālisms, manuprāt, ir pamatots vienlīdzības idejā. Tradicionāli no migrantiem tiek gaidīts, ka viņi kļūs tādi paši kā sabiedrības vairākums valstī, kurā viņi apmetušies. Bet es teiktu, ka apmēram no 1960.gada šī ideja tikusi kritizēta, jo, ja tev ir jāasimilējas, lai tiktu pieņemts kā vienlīdzīgs pilsonis, tad tomēr tu neesi vienlīdzīgs pilsonis. Asimilācija nozīmē, ka ir "īstie" jeb pirmās klases pilsoņi un otrās klases pilsoņi, no kuriem tiek gaidīts, ka viņi kļūs tādi paši kā pirmās klases pilsoņi. Tas nozīmē būt vienādiem, zaudējot viņu pašu identitāti. Multikulturālisms rodas kā politiska ideja tur, kur ir kāda grupa, ko nepieciešams integrēt. Jautājums ir, kā pieņemt kā vienlīdzīgus pilsoņus cilvēkus, par kuriem sabiedrības vairākumam ir negatīvs viedoklis pagātnes, rasisma ideju vai stereotipu dēļ. Es teiktu, ka multikulturālisma pamatideja ir — nevis asimilācija, bet vienlīdzība, respekts pret cilvēkiem, kuri iepriekš nav respektēti. Viens no argumentiem multikulturālisma kritiķiem ir tā pretruna ar nacionālas valsts ideju. Kā sabalansēt šos aspektus? Bažas par nacionālismu nav saistītas tikai ar multikulturālismu, bet arī eiropiešu integrāciju Eiropas Savienībā (ES), jo ES tika dibināta pārliecībā, ka nacionālisms, sevišķi lielvalstu nacionālisms, kā Vācijā, Francijā, Lielbritānijā, jau divreiz ir sagrāvis Eiropu. Taču multikulturālisms nav pret nacionālo identitāti. Tas ir pret asimilāciju, ideju, ka visiem jābūt vienādiem. Lielbritānijā mēs uzsveram to, ka mēs esam briti, bet mēs arī akcentējam, ka ir dažādi veidi, kā būt britam. Ko nozīmē būt britam tagad un nākotnē — uz to, nevis tikai vēsturi jāfokusējas. Tas pats arī Kanādā un Amerikā. Neviens, izņemot, iespējams, kritiķus, nedomā, ka multikulturālisms Amerikā nozīmē būt antiamerikāniskam vai nepatriotiskam. Multikulturālisms un nacionālā identitāte var būt savstarpēji papildinoši. Mēs negribam uzsvērt dominējošu nacionālo identitāti, kas vēlas, lai minoritātes identitāte būtu neredzama, bet mēs negribam arī pretējo — kur visi domā par to, cik viņi ir atšķirīgi. Tad sabiedrība fragmentējas. Iespējams, kritiķiem ir bažas par to, ka multikulturālisms var atņemt kaut ko īpašu nacionālajai kultūrai. Mums nevajadzētu būt "muzeju skatījumam" uz nacionālo kultūru. Nacionālā kultūra, ja tā ir dzīva, mainīsies. Tā nav kaut kas viens, tas ir sajaukums. Pilsoņiem ir tiesības būt daļai no šī sajaukuma, to ietekmēt un būt spējīgiem tur atpazīt sevi, nevis domāt, ka nacionālā kultūra ir kas tāds, kas pieder citiem, dominējošajai grupai. Multikulturālisms ir pret ideju, ka nacionālā kultūra pieder dažiem cilvēkiem. Kas ir bīstamība dzīvošanai tikai savas nacionālās kultūras ietvarā? Tādā gadījumā drauds ir sašķelta sabiedrība. Tad būtu dažas grupas, kas tiktu izslēgtas, diskriminētas. Drauds, ko nacionālisti neievēro, ir tas, ka viņi dažiem cilvēkiem liek justies atgrūstiem, lai gan šiem cilvēkiem ir tādas pašas tiesības būt iekļautiem. Mūsu kultūras ministre norādīja, ka multikulturālisms, nostādot vienlīdzīgā situācijā imigrantus, kas šeit ieradušies pēc Latvijas iekļaušanas Padomju Savienībā, faktiski noliedz okupācijas faktu. Vai tas ir iespējams? Mums nevar būt pirmās klases pilsonība un otrās klases pilsonība. Ja kāds ir pilsonis, tad viņam jābauda visas pilsoņa tiesības, un visiem tas jārespektē. Un viņiem arī jārespektē valsts, kuras daļa viņi ir. Tātad minoritātes nevis pārņem lietas, bet pašas kļūst par jaunas valsts daļu, līdz ar to arī pašas ļoti mainīsies. Piemēram, es būtu ļoti atšķirīgs, ja būtu palicis Pakistānā. Es ļoti atšķiros no sava tēva, mana pirmā valoda tagad ir angļu, bet manas ģimenes valoda ir urdu, ko es pārvaldu vāji salīdzinājumā ar angļu valodu. Attiecībā uz okupāciju — tā nav lielas daļas Eiropas problēma. Tā var būt Latvijas problēma, bet es to nevaru komentēt. Ko par valsti liecina liels nepilsoņu skaits? Lielbritānijā mēs nespiedām cilvēkus kļūt par pilsoņiem, bet XX gs. 60.gados radījām relatīvi vienkāršu iespēju kļūt par pilsoni. Tagad situācija ir mainījusies un kļūt par pilsoni ir grūtāk — tas prasa vairāk laika, ietver dažādas pārbaudes, piemēram, valodas pārbaudi, jautājumus par Lielbritānijas sabiedrību, vēsturi un tā tālāk. Mēs esam pacēluši latiņu, bet tajā pašā laikā asāk iestājamies par to, ka cilvēkam ir jākļūst par pilsoni, jo redzam fragmentācijas radītās briesmas. Mēs īpaši cenšamies cilvēkus iesaistīt dažādās sabiedrības jomās, ieskaitot politiku. Kuru pilsonības iegūšanas ceļu pats atbalstāt — vieglāko vai grūtāko? Es atbalstu vieglāko ceļu, bet tomēr domāju, ka Lielbritānija savā ziņā pagātnē pieļāvusi kļūdu — mēs pietiekami nenovērtējām savu pilsonību. Mana ģimene dzīvo Kanādā un ASV, un es redzu, ka tur cilvēki daudz vairāk lepojas ar to, ka ir savas valsts pilsoņi. Tāpēc es un citi Lielbritānijas iedzīvotāji rekomendējām, ka mums ir jāsvin pilsonības iegūšana, lai, kad cilvēks kļūst par pilsoni, būtu svinības. Tagad mēs tā arī darām. Tā mēs varam likt cilvēkiem saprast, ka viņi ir sasnieguši kaut ko nozīmīgu un ka citu pilsoņu vidū viņi -ir laipni gaidīti. Ja cilvēki ir apmetušies kādā valstī, ir tikai atzīstami, ja viņi vēlas kļūt par pilsoņiem, un mums to nevajadzētu apgrūtināt. Viņiem vajadzētu būt spējīgiem runāt valsts valodā, citādi spēja būt par pilsoni ir ievērojami vājināta. Bet ja cilvēks nezina valsts valodu? Ir jārada iespēja viņam to iemācīties. Bet ar prasībām nevajag pārspīlēt, jo laika gaitā cilvēks valsts valodas zināšanas uzlabos. Es nerunāju par situāciju ar krievu valodu šeit, Latvijā. Lielbritānijā, ja es spētu runāt tikai urdu valodā, es nevarētu būt pilnvērtīgs pilsonis, es nevarētu pieteikties darbā, piedalīties sabiedriskajās aktivitātēs. Atšķirības starp Latviju un, piemēram, tādu valsti kā Lielbritānija jautājumos, kas saistīti ar multikulturālismu, ir ļoti lielas. Taču tas ir piemērs valstij, kur daudzi cilvēki ir dzīvojuši gadiem ilgi, bet joprojām nezina valsts valodu. Jums ir valsts valoda, kas ir vēsturiskā valsts valoda, nevis patiešām īstā valsts valoda, tāpēc, ka patiesībā Latvija ir bilingvāla valsts. Taču es varu saprast nacionālus centienus nostiprināt latviešu valodu kā valsts valodu, kas pamatoti vēstures notikumos. Vai šie centieni izslēdz multikulturālisma idejas? Ir izteikts viedoklis, ka Latvijā nepieciešamas divas oficiālās valodas. Atkal jāsaka, ka pārāk maz zinu par jūsu valsti, lai varētu atbildēt. Bet to var attiecināt arī uz citām valstīm. Latvija nav vienīgā valsts, kur bijis liels imigrācijas vilnis un imigranti valstī ienesuši vēl vienu valodu. Vai multikulturālisma ideoloģija paredz, ka šī lielās imigrantu kopienas valoda jāpieņem kā oficiāla valoda? Tā varētu būt. ASV ir daudzi cilvēki, kas nākuši no spāņu valodā runājošajām valstīm, īpaši — no Meksikas. Viņi dažas ASV daļas ir padarījuši bilingvālas. ASV ir interesanti tas, ka spāņu valoda nav oficiālā valoda nevienā no štatiem, bet cilvēki, kas padara tos bilingvālus, ir nevis politiķi, bet gan biznesa vides pārstāvji. Viņi vēlas pārdot produktus spāniski runājošajiem iedzīvotājiem, līdz ar to visus uzrakstus veido bilingvālus. Spāņu valoda kļūst daļēji oficiāla arī lidostās, dažādās sabiedriskajās ēkās un transportā. Šādas izmaiņas, kas ir biznesa, marketinga vadītas, var notikt, lai gan paši amerikāņi nepriecājas par to, kas notiek. Taču katru reizi, kad es dodos uz Ameriku, es novēroju to, cik bilingvāla tā paliek. Vai tas nav jautājums par robežām, cik tālu valsts var iet, īstenojot integrācijas politiku uz multikulturālisma pamatiem? Es nezinu, vai valoda ir robeža. Ir jābūt kopīgai vai vismaz daļēji kopīgai valodai, kurā runā visi valsts pilsoņi. Lielbritānija ir monolingvālas valsts piemērs, bet tomēr ir Beļģija, Šveice, Spānija, kur vai nu visa valsts, vai arī kāda valsts daļa ir bilingvāla, tā ka… Lai gan visi šie piemēri ir balstīti uz nacionālajām, nevis imigrējušajām minoritātēm. Pastāv diezgan plaši izplatīts viedoklis, ka multikulturālisms jau ir miris. Kā jūs to komentētu? Varētu būt, ka dažās Eiropas valstis, piemēram, Lielbritānijā un Nīderlandē ir eksistējis multikulturālisms, atbalstot mazākuma identitātes, bet neatbalstot vispārējo identitāti. Tā bija kļūda, jo jāatbalsta abas. Līdz ar to varu teikt — nav tā, ka multikulturālisms būtu miris, bet nepieciešams balanss starp vairākuma un mazākuma identitātēm. Multikulturālisms, kas veicina fragmentāciju vai pat naidīgumu, gan varētu būt miris. Daudzi cilvēki gan iebilst pret terminu "multikulturālisms", tā ka mēs varbūt nonāksim līdz jaunam terminam, ar ko aprakstīt to, kas pašlaik notiek. Bet vai, piemēram, islāma terorisms tomēr nav diskreditējis multikulturālismu? Lielā mērā terorisms ir bijusi reakcija tam, ka mēs iesaistījāmies karā musulmaņu zemēs. Tam nav nekāda sakara ar multikulturālismu. Vienīgā saikne ar multikulturālismu varētu būt tā, ka varbūt mēs pārāk neuzsvērām pilsoņu identitātes un varbūt cilvēki juta, ka nepazīst cits citu.