Piederības sajūta valstij un demokrātiskā identitāte ir neatņemami saistītas. Ir nepieciešams kopējs pamats, kas kādu ļaužu grupu padara par kopienu, bez nacionālās identitātes, kvalitatīvas piederības šai kopienai nav kvalitatīva demokrātiskās līdzdalības kopiena.
Ievadā kā nacionālās identitātes un integrācijas politikas pamatprincipi definēti atvērtā latvietība, piederība Eiropai, mazākumtautību savpatnības saglabāšana, kā arī uzsvērts, ka identitātes ir papildinošas, nevis izslēdzošas un katra cilvēka brīvā izvēle tiek respektēta, cilvēktiesības ievērotas. Programma saskaņā ar valdības Rīcības plānu jāizstrādā līdz oktobrim, bet Kultūras ministrija jau šobrīd aicina sabiedrību diskutēt un izteikt savus priekšlikumus par programmas ievaddaļu, kurā koncentrēti izklāstīta integrācijas politikas problēmas un mērķi.
„Uzņemoties kultūras ministres pienākumus nacionālās identitātes un integrācija vadlīniju izstrādāšanu izvirzīju kā vienu no savām prioritātēm. Jau vadlīniju sagatavošanas laikā gribu rosināt diskusiju, par mērķiem, tāpēc publiskojam tos jau šajā agrīnajā projekta stadijā” norāda kultūras ministre Sarmīte Ēlerte. Viņa uzskata, ka sabiedrības saliedēšanas jomā divdesmit gados daudz paveikts, bet jāatzīst arī tas, kas nav izdevies un jāizvirza jauni mērķi. „Eiropas valstīs pēdējā laikā sākušās debates par nepieciešamību stiprināt nacionālo identitāti, valodu un kopīgo vērtību pamatu, tas dos vērtīgu iespēju pieredzes apmaiņai integrācijas jomā,” saka Sarmīte Ēlerte
Ievadā teikts, ka Latvijas nacionālās identitātes un integrācijas programmas mērķis ir „stipra, saliedēta Latvijas tauta – nacionāla un demokrātiska kopiena, kura nodrošina tās vienojošā pamata - latviešu valodas, kultūras un nacionālās identitātes, eiropeisko demokrātisko vērtību, unikālās kultūrtelpas saglabāšanu un bagātināšanos Latvijas nacionālās valsts līdzsvarotai attīstībai”.
Ievadā norādīts, ka ikviens latvietis un Latvijas pilsonis (arī tie, kas dzīvo svešumā), ikviens Latvijas iedzīvotājs ir vajadzīgs Latvijai. Uzsvērta gan integrācijas politikas pēctecības nepieciešamība, gan arī vajadzība atbildēt uz jauniem 21. gs. izaicinājumiem.
Par nepieciešamību nacionālās valsts ietvaros nostiprināt kopīgu pamatu saliedētai sabiedrībai – valodu, nacionālo identitāti, kultūru, vērtībām – iestājušies vairāki Eiropas valstu līderi. Valstis, kas saglabā un attīsta savu nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti iegūst vērā ņemamas salīdzinošas priekšrocības globālajā pasaulē. „Imigrantu grupas, kas reizēm paaudzēm ilgi dzīvo norobežoti „paralēlajā pasaulē”, atšķirīgā vērtību un informācijas laukā, negatīvi ietekmē demokrātijas labu funkcionēšanu. Tas rada spriedzi sabiedrībā, radikālisma un labējā ekstrēmisma riskus. Valsts pienākums ir mazināt šo izolāciju, piedāvājot iespējas un prasmes iekļauties nacionālās valsts demokrātiskajā kopienā. Tam jābūt ilglaicīgam integrācijas politikas uzdevumam,” uzsvērts ievadā.
Par ievada saturu diskutēts Konsultatīvajā padomē nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas jautājumos, kā arī Nacionālajā Kultūras padomē.