Rīkste un tiesnešu apburtais loks

Providus nule pabeigtais pētījums Tiesnešu ētika, kvalifikācija un atbildība Latvijā. Kā neapstāties pie sasniegtā? aplūko tiesnešu kvalifikācijas novērtēšanas sistēmu, disciplināratbildību un ētikas infrastruktūras darbību, kam vajadzētu nodrošināt tiesnešu neatkarību, kvalifikāciju, kā arī spēju un gatavību spriest tiesu taisnīgi. Tēlaini izskatoties, šie ir tiesnešu profesionālās pilnveidošanās trīs pīlāri — monitorings, sankcijas un standartu pozitīva veicināšana. Latvijā šie trīs pīlāri ir nevienlīdzīgi attīstīti. Līdzšinējos gados disciplinārkolēģija ir aktīvi skatījusi tiesnešu pārkāpumus, piemērojot sankcijas, kuras, lai gan dažkārt pretrunīgi vērtētas, veicināja disciplinētību tiesnešu vidū. Savukārt kvalifikācijas un darba rezultātu vērtēšanā, kas regulāri notiek tā saukto kvalifikācijas klašu piešķiršanas procesā, aizvien izšķirošu nozīmi piešķir tiesnešu darba stāžam, tikai maz pamazām pievēršot lielāku uzmanību faktiskajam profesionālajam sniegumam. Šajā sistēmā jūtama atbalss no laika, kad tiesnešu niecīgais atalgojums mudināja piešķirt augstāku kvalifikācijas klasi un līdz ar to iespēju nedaudz vairāk nopelnīt teju vai katram, kas amatu ieņēmis noteiktu laiku. Šāda prakse nenodrošina tiesneša darba rezultātu un kvalifikācijas patiesu noskaidrošanu, tai trūkst objektīvu kritēriju, un tā nenodrošina iespēju tiesnesim, vadoties pēc novērtēšanas rezultātiem, noteikt papildu mācību un kvalifikācijas celšanas individuālās prioritātes. 1995.gadā pieņemtais Tiesnešu ētikas kodekss ir tik novecojis, ka daļēji ir pat pretrunā likumam, it īpaši, interešu konflikta jomā, kur tiesiskais regulējums būtiski attīstījies. Kodeksa normu rupjš pārkāpums var būt par pamatu saukšanai pie disciplināratbildības, taču vismaz līdz Tiesnešu ētikas komisijas izveidei (2008.gadā) tas nenodrošināja ētikas procesu, kurā norisinātos pastāvīga diskutablu situāciju izvērtēšana, dažāda smaguma pārkāpumu izskatīšana atbilstoši dažāda līmeņa procedūru (ne tikai disciplināratbildības) ietvaros un pastāvīga rakstīto ētikas normu izvērtēšana, ņemot vērā dzīves mainīgos apstākļus. Rezultātā par vairākiem svarīgiem jautājumiem tiesnešu vidē valda krasi neviendabīga izpratne. Šāds jautājums ir, piemēram, šaubas par to, vai tiesnesim vajadzētu sevi atstatīt no lietas izskatīšanas. Pēdējā laika praksē šī problēma izpaudusies situācijās, kad tiesnesis atstata sevi no lietas izskatīšanas, taču atstatīšanas iemesls šķiet tik attālināts un teorētisks, ka rodas iespaids par nevēlēšanos skatīt nepatīkamu lietu. Tiesnešu vidū aizvien nav arī izkristalizējušies standarti publiskai komunikācijai, piemēram, nav viendabīgas izpratnes par to, vai un kā reaģēt uz medijos paustu kļūdainu atspoguļojumu vai kritiku pret tiesnesi. Bez problēmām nav arī pati disciplināratbildības sistēma. Disciplinārsodīšanas sistēmai jāattur potenciālo pārkāpēju no pārkāpuma izdarīšanas, taču svarīgi arī, lai tā neapdraudētu tiesnešu neatkarību. Tiesnesim nebūtu jābaidās no soda par labticīgi un apzinīgi veiktām darbībām. Intervijas ar tiesnešiem norāda uz ievērojamu neapmierinātību ar pašreizējo disciplinārsodīšanas praksi, it īpaši, ar tās trīs elementiem: disciplinārsoda pārsūdzības iespēju neesamību, starpposma trūkumu starp maznozīmīgu pārkāpumu un disciplinārpārkāpumu, neskaidru un pārāk zemu latiņu disciplinārsodu piemērošanai par nejaušiem vai steigas dēļ radušamies pārkāpumiem vai pārkāpumiem, kurus bija jārisina apelācijas kārtībā. Izveidojusies paradoksāla situācija. No vienas puses, tiesneši atrodas personiski it kā diezgan komfortablā vidē, kurā viņu darbība nav pakļauta stingrai un sistemātiskai profesionālai izvērtēšanai (neskaitot kontroli apelācijas un kasācijas ceļā) un profesionālās ētikas normu īstenošana nav kļuvusi par prioritāti. No otras puses, efektīvi darbojas tieši represīvākais atbildību un profesionalitāti veicinošais instruments — disciplināratbildība. Rezultātā tiesnešu vidū radās spriedze un pat latents konflikts. Konfrontācijas apstākļos jautājums par profesionālo standartu celšanu mudina ieņemt aizsardzības pozīciju, uzmanība novēršas no pozitīvu uzlabojumu meklējumiem, tiesu baudītā uzticība vēl samazinās, un sabiedrībā pieaug atbalsts jau tā dominējošajai — represīvajai — pieejai. Izveidojas apburtais loks. Profesionalitātes attīstībai un to pavadošajiem organizatoriskajiem mehānismiem vajadzētu būt pirmām kārtām pozitīvam procesam, kā rezultātā tiesneši jūtas kā ieguvēji, spējot kvalitatīvāk pildīt amata pienākumus un baudot lielāku sabiedrības cieņu. Šādu rezultātu ir grūti panākt, ja represīvajam mehānismam līdzās nepietiekami darbojas pozitīvi motivējoši pasākumi. Daļā tiesnešu ir izveidojusies nepatika pret disciplināratbildības praksi, taču paši tiesneši, šķiet, ir nepietiekami centušies nostiprināt sistēmu, kas preventīvi mazinātu kļūdas un ētiski nepieņemamas rīcības gadījumus. Iespējams, daļēji tāpēc uzticības līmenis tiesām Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropā. Lai rīkstes principam būtu atsvars, pēc būtības jāstiprina tiesnešu darba rezultātu un kvalifikācijas novērtēšana un jālīdzsvaro darba stāža un profesionālo nopelnu nozīme. Jāizstrādā kvantitatīvi un kvalitatīvi kritēriji, jāizmanto plašāks informācijas iegūšanas un apkopošanas metožu loks. Nemazinot disciplināratbildības nozīmi, ētikas procesa smaguma centrs ir jāpārvieto no disciplinārkolēģijas uz Tiesnešu ētikas komisiju. Šī komisija ir jāstiprina administratīvi un saturiski (tās locekļiem maksimāli pilnveidojot kompetenci ētikas jautājumos un argumentācijas kvalitāti atzinumos). Ētikas komisijai būtu jācaurskata ētikas kodeksa normas, ierosinot atcelt novecojušās un izstrādājot jaunas, un jāizveido ētikas normu pārkāpumu izskatīšanas procedūra gadījumiem, kad pārkāpums nav tik rupjš, lai būtu pamats ierosināt disciplinārlietu.