Krievijas žurnālisti aprunājušies ar denacionalizēto māju īrniekiem, kuri cietuši denacionalizācijas rezultātā un izjutuši dažādus “izdzīvošanas paņēmienus” no namu īpašnieku puses. 76-gadīgā rīdziniece Biruta Kalniņa žurnālistiem esot stāstījusi, ka aizgājusi ciemos pie kaimiņienes, bet kad atgriezusies, viņas mājas durvis esot bijušas aizslēgtas un īpašnieks “ar muzikālo uzvārdu Čaikovskis” vien teicis, ka avārijas stāvoklī esošajā mājā dzīvot nedrīkst. B.Kalniņa teic, ka pazudis esot viss, kas tika atstāts dzīvoklī – nauda, mantas, dokumenti.
Cits “denacionalizācijas upuris”, ko uzrunājuši Russkij Newsweek pārstāvji ir Mirdza Karlāne, kas tikusi ieslēgta savā mājā, kad īpašnieks ielicis dzelzs durvis, taču iemītniekiem nav iedevis atslēgas. Lai sieviete nenomirtu badā, viņa laidusi pa logu lejā spaini, kurā radinieki likuši pārtikas produktus. Pēc nama iemītnieku stāstītā, iepriekš ēkas saimnieks viņus mēģinājis izdzīvot, “metodiski paaugstinot komunālos maksājumus”. Vēlāk viņš esot atslēdzis telefona komunikācijas, tad apkuri, ūdeni un kanalizāciju.
Rakstā žurnālisti piesauc apvienības PCTVL Rīgas Domes frakcijas datus, kas liecina, ka Latvijā tikusi denacionalizēta 10 321 dzīvojamā māja ar 78 000 dzīvokļu. “Ap 260 000 Latvijas iedzīvotāju ar šausmām uzzinājuši, ka mitinās jau ne savos, bet gan “saimnieku” dzīvokļos,” raksta žurnāls.
Turpat minēts, ka “no jauna dzimusī valsts mēģinājusi pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no nolādētās padomju pagātnes un atjaunot pārmantojamību ar “zelta laikmetu” – pirmās neatkarīgās Latvijas Republikas ēru. "Tomēr vēsturiskas taisnības triumfa vietā Latvijā sanācis ilggadējs konflikts starp namu īpašniekiem un iemītniekiem,” secinājis žurnāls.
Latvijas denacionalizēto un municipālo māju īrnieku asociācijas valdes locekle Nataļja Jolkina (PCTVL) Krievijas žurnālistiem skaidrojusi, ka “valsts atdeva parādu vieniem cilvēkiem, vienlaicīgi atņemot īpašumus otriem”. Pēc viņas teiktā, denacionalizēto māju iemītnieku dzīve nemaz neesot “jautra”, jo savus dzīvokļus viņi nevar nedz privatizēt, nedz pārdot, nedz apmainīt vai atstāt pēcnācējiem. Turklāt ierīkot internetu un kabeļtelevīziju vai paaicināt ciemiņus varot tikai ar saimnieka atļauju.
Tāpat Krievijas žurnālisti izveidojušos situāciju uzlūko arī no namu īpašnieku viedokļa, kuri kopā ar mājām esot ieguvuši arī nastu - pensionārus un nabadzīgus cilvēku. “Ar tādu kontingentu nopelnīt nesanāks – vienkāršāk tos izlikt, māju izremontēt un pārdot,” raksta Russkij Newsweek.
Žurnāls min arī “īres griestu” atcelšanu, kuras rezultātā daudziem iedzīvotājiem radušās problēmas ar dzīvokļa apmaksāšanu, un ideju par valsts kompensācijām, kuras būtu jāpiešķir denacionalizēto māju iemītniekiem, lai tie varētu pārvākties, kas gan netika realizēta praksē augsto dzīvokļu izmaksu dēļ.
Russkij Newsweek žurnālistiem nav izdevies sazināties ar namu īpašniekiem, kas izrādījušies “visai nekomunikabla pilsoņu kategorija”. Taču savā rakstā viņi sniedz ieskatu arī Lietuvas un Igaunijas situācijā denacionalizēto īpašumu jomā. Igaunijā šis process notiekot ļoti lēni, turklāt saglabājas ierobežojumi komunālajiem maksājumiem, ko īpašnieki drīkst pieprasīt īrniekiem. Savukārt Lietuvā denacionalizācijas likums esot bijis saistīts ar Lietuvas pilsonību – īpašumu atgūšanas tiesības bijušas tikai šīs valsts pilsoņiem.