Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Saeimas kārtējais brāķis vēlētāju balsu zvejošanas vārdā

Saeimas pērn pieņemtais likums, kas vērsts uz “piespiedu dalītā īpašuma sakārtošanu vērstu pasākumu īstenošanu”, bezkompromisa tiesiskuma apoloģēts zemes īpašniekus, faktiski, kvalificē vientiešos, baronos un sponsoros. Tagad lieta nonākusi Satversmes tiesā.

Tieslietu ministrija pēc būtības, maldinot premjeru un koalīcijas biedrus, radījusi likumdošanas brāķi, kas Saeimā pieņemts ar 75 balsīm “par”. Likums, acīmredzami, tapis priekšvēlēšanu gaisotnē.

Labam likumam jābūt kompromisam, kas saprātīgi un samērīgi salāgo pretējo pušu tiesības. Pretējā gadījumā tas ir brāķis vai populistu ierocis sev vien zināmu mērķu sasniegšanai. Iespējams, Saeimas 2021. gada 30. septembrī pieņemtais likums “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”” tiešām bija labi domāts, un valdība naivi ticēja, ka šis Tieslietu ministrijas gara darbs “piespiedu laulības” starp zemes, dzīvokļu un savrupmāju īpašniekiem padarīs abām pusēm saprotamākas un pieņemamākas. Tomēr realitātē likums neatbilst ne tā izstrādāšanas mērķiem un uzdevumiem, ne arī Latvijas valsts stūrakmenim – Satversmei, norāda jomas pārzinātāji un eksperti.

Brāķdarus kvalitāte neinteresē

Teorētiski, ja likumu gatavo atbildīgā ministrija, tai jāuzklausa attiecīgās nevalstiskās organizācijas, jānoskaidro ekspertu viedoklis, likumprojekta rakstīšana jāuztic kompetentām personām, bet likumdevējam, pirms likuma pieņemšanas, tā normas skrupulozi jāizdiskutē atbildīgajā komisijā, jāpieaicina attiecīgās jomas eksperti, jāizvērtē Saeimas Juridiskā biroja atzinumi un obligāti ir jāņem vērā Satversmes tiesas iepriekš paustās atziņas konkrētajā jautājumā, ja tādas ir. Attiecībā uz piespiedu zemes nomas tiesisko regulējumu nekas no minētā netika ņemts vērā, norāda eksperti.

Tieslietu ministrija likumprojektu sagatavojusi dziļā slepenībā, neuzklausot ne nevalstiskās organizācijas, ne ekspertus, ne arī personas, kurām ir kompetence šajā jomā. Likumprojekta izstrādāšanas gaitā vairāku Satversmes tiesas spriedumu atziņas zemes un ēkas dalīto īpašumu jomā tika pilnībā ignorētas. Bezkompromisa tiesiskuma cīnītāji “zem tepiķa” paslaucīja arī Saeimas Juridiskā biroja atzinumā cita starpā pausto, ka “[..] likumprojekts nesniedz skaidru priekšstatu par uz vienošanās pamata nodibināto attiecību statusu, kā arī par to, vai likumā ietvertais regulējums ir zemes un būves īpašnieku savstarpējo attiecību minimālā vai maksimālā robeža, kuru ar vienošanos nedrīkst mainīt.”

Jautājumu par visu iespējamo “attiecību statusu” starp zemes un ēku īpašniekiem likumdevējs voluntāri atrisināja bez kāda ekonomiskā pamatojuma nosakot gada nomas maksu 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības. Jājautā, kāpēc ne 3.91% vai 4.13%, jo visas citas regulētās cenas valstī, ja vien pati valsts nav tirgotājs, ir rēķinātas ar vismaz trīs zīmju precizitāti? Tomēr “augstākais domas lidojums” ir likuma norma, ar kuru 2023. gada 1. janvārī spēku zaudēs virkne dažādās Latvijas vai pat starptautiskās tiesās pieņemtie spriedumi strīdos par nomas maksas apjomu, kā arī pušu noslēgtie savstarpējie līgumi, kuros nomas maksa ir mazāka vai lielāka nekā tagad likumā noteiktie 4%. Tiesu spriedumu vai privātu līgumu atcelšana ar likumdevēja gribu ir bīstams precedents, kurš nākotnē var radīt bīstamas sekas, piemēram, Latvijas investīciju drošības aspektā (pirmie piemēri jau ir – valdības un likumdevēja iejaukšanās privāto komersantu līgumos attiecībā uz krātuvēs noglabātās gāzes piederību).

Cik maza var būt taisnīga atlīdzība?

Vēl pirms likumprojekta pieņemšanas, virkne ekspertu norādīja, ka tajā ietvertais likumiskās maksas apmērs – 4 % no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības un 50 eiro minimālais slieksnis neatkarīgi no zemes gabala lieluma, nav uzskatāms par pietiekami izvērtētu un pamatotu, tā kā tas būtiski aizskar zemes īpašnieka tiesības uz taisnīgu atlīdzību par sava īpašuma lietošanu. Uz nomas maksas nesamērīgumu norādījis gan Saeimas Juridiskais birojs, gan biedrība “Zemes Reformas komiteja”, gan arī virkne ekspertu un ekonomistu.

Piemēram, Latvijas Apdrošināšanas asociācijas prezidents ekonomists Jānis Abāšins skaidroja: ja no likumā noteiktās nomas maksas 1.5-2,5% veido zemes īpašnieka valstij, tostarp, pašvaldībai, maksājamie nodokļi, tad gadā zemes īpašniekam paliek 1,5-2.5%. Pieskaitot vēl citus ar konkrēto zemes īpašumu saistītos izdevumus – neiznomājamo zemi ielu sarkanajās līnijās, par kuru turklāt ir jāmaksā NĪN pilsētai, kura pati kopā ar valsti de facto šo zemes daļu lieto, grāmatvedības pakalpojumus, administratīvos izdevumus, iekasēšanas riskus, ienākuma nodokli, utml, atdeve no īpašuma labākajā gadījumā ir viens procents. Aprēķināts, ka tādējādi zem daudzdzīvokļu mājām esošo privāto zemes īpašnieku ienākums samazināsies vismaz 2,55 reizes.

Daudz skarbākā situācijā nonākuši tie zemes īpašnieki, uz kuru zemes atrodas benzīntanki, uzņēmumi un citi komercobjekti. Ja līdz jaunā likuma pieņemšanai viņiem bija iespēja vienoties par abām pusēm pieņemamu zemes nomas maksu, tad tagad atliek apmierināties ar 4% no kadastrālās vērtības gadā. Līdz ar to zemes īpašnieku, uz kuru zemes atrodas tirdzniecības komercobjekti, ienākums samazināsies aptuveni 8,2 reizes, bet zem ražošanas uzņēmumiem esošo zemju īpašniekiem – 6,4 reizes.

Starp citu, arī Satversmes tiesa savos spriedumos ne reizi vien norādījusi uz nepieciešamību noteikt saprātīgas piespiedu zemes nomas maksas. Kā Satversmes tiesa, tā Finanšu ministrija dažādos iepriekšējo gadu periodos secinājušas, ka atlīdzības par zemes lietošanu likme nevarētu būt zemāka par 6% no kadastrālās vērtības gadā.

No kurienes tik daudz neskaidrību un muļķību?

Ja Satversmes tiesas spriedumos paustā atziņas likumprojekta izstrādātājiem bijušas “kā pīlei ūdens", tad par jaunrades trūkumu viņi nav varējuši sūdzēties. Likumā attiecībā uz zemes nomu ieviests tāds jaunievedums juridiskajā terminoloģijā kā ”lietošanas tiesības”. Tikmēr Civillikumā kā lietu tiesību paredzēto “lietojuma tiesību” vēl neviens nav atcēlis, bet starp “lietošanu” un “lietojumu” ir milzīga juridiska atšķirība. Lietojums ir kādam piešķirta lietu tiesība saņemt labumu no svešas lietas, to lietojot un dabūjot no tās augļus. Savukārt lietošanas tiesības ir vien citu tiesību sekas, kas pašas nekādas tiesības nerada, tās var rasties, piemēram, uz īpašuma tiesību, lietojuma tiesību vai glabāšanas tiesību pamata. Ja likumā ierakstīts, ka “būves īpašniekam uz likuma pamata ir lietošanas tiesības uz zemi”, un jau nākamajā teikumā minēts reālservitūts, kas, savukārt, ir lietu tiesības un īpašnieka attiecīgo lietošanas tiesību aprobežojums par labu būves īpašniekam, tad neko labu par likuma grozījumu izstrādātāju kompetenci tas neliecina. Tāpēc nav skaidrs, kas kuram īsti pieder, kas kuram ir lietojumā, bet kas kuram ir lietošanā, turklāt – ekskluzīvā vai kopējā, proti, ko kurš var lietot, bet ko nē.

Kāpēc šajā likumā ir tik daudz neskaidrību un pat muļķību? Iespējams, visa vaina tā, ka likumprojekts, vismaz sākotnēji, tapa samērā lielā slepenībā, par konsultēšanos ne vien ar jomas ekspertiem, bet arī ar saviem Saeimas kolēģiem neviens īsti nedomāja, toties pieņemot likumu trešajā lasījumā, toreizējais Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Juris Jurašs lepni paziņoja: “Ņemot vērā šī likumprojekta rūpīgu un tiešām, nu, tādu pamatīgu izskatīšanu Juridiskās komisijas sēdē, kuras laikā tika uzklausītas visas iespējamās iesaistītās puses... un, manuprāt, šis šobrīd izstrādātais regulējums tiešām ir optimāls un taisnīgs…”

Problēmas atrisinātu personālservitūts

Likumdevēja brāķis ne vien neatrisina valdības deklarācijā noteikto dalīto īpašumu izbeigšanu, bet radīs un jau šobrīd rada vēl lielāku nenoteiktību nekā piespiedu noma vai personālservitūts, kas pastāvēja līdz šī gada 1. janvārim. Savrupmāju īpašnieki pēc likuma grozījumu stāšanās spēkā vairs nav savu augļu koku un piemājas dārzu īpašnieki, bet āboli, tomāti, zemenes, kartupeļi un citi dobēs augošie labumi tagad formāli pieder zemes īpašniekam, kurš, ja vēlas, arī pats drīkst šajā zemē tagad stādīt ko grib (noma un personālservitūts to zemes īpašniekam pilnībā liedza). Uz svešas zemes esošas savrupmājas īpašnieki, noplūcot ābolu pašu stādītā ābelē, ar šo kļūst par zaglēniem, kurus zemes īpašniekam ir tiesības par to lūgt saukt pat pie kriminālatbildības.

Vēl nejēdzīgāka situācija ir ar piebraucamajiem ceļiem pie daudzdzīvokļu mājām. Tā kā šie ceļi tagad vairs nav “piespiedu” nomā, bet tiem noteikts reālservitūts bez satura, zemes īpašnieks var atļaut ēkas iedzīvotājiem pa tiem tikai piebraukt, izlaist pasažieri un braukt prom! Automašīnu novietošanu stāvēšanai reālservitūts neparedz, tā ir tikai zemes īpašnieka labā griba. Starp citu, arī daudzdzīvokļu namu pagalmos neviens vairs neliedz zemes īpašniekam autostāvvietu vietā iesēt zāli vai labību, bet zālāja vietā stādīt kartupeļus.

Situāciju varēja vēl pēdējā brīdī atrisināt, likumdevējam reālservitūta vietā nosakot personālservitūtu, kas nozīmētu, ka ēkas īpašnieks uz šīs zemes var stādīt ko grib, novākt ražu, pie daudzdzīvokļu ēkām turēt iedzīvotāju automašīnas, un viss nostātos savās vietās. Tomēr te ir kāds “bet”. Personālservitūta īpašniekiem kā ekskluzīviem zemes lietotājam ir jāmaksā arī zemes nodoklis. Neizbrīna, ka likumprojekta izstrādātāji gaidāmo vēlēšanu populisma gaisotnē šo priekšlikumu noraidīja.

“Piespiedu laulība” turpinās

Tieslietu ministrija lepni “sit sev uz pleca” un saka, ka turpina pilnveidot tiesisko regulējumu dalītā īpašuma mazināšanai, un jau 2023. gada 1. janvārī stāšoties spēkā pērn novembrī pieņemtais Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likums, kas paredz dot iespēju dzīvokļu īpašniekiem izpirkt daudzdzīvokļu mājai piesaistīto zemi par kadastrālo vērtību. Tomēr šos laurus Tieslietu ministrija ir pelnījusi vien daļēji, jo tās izstrādātais likumprojekts Saeimā savulaik tika noraidīts, attiecīgajai Saeimas komisijai izstrādājot pašai savu likumprojektu.

Neatbildēts paliek jautājums, cik daudzi dzīvokļu un arī privātmāju īpašnieki būs gatavi investēt zemes izpirkšanā, ja reiz ar likumu noteiktā zemes nomas maksa ir smieklīgi zema? Visticamāk, klaji populistiskais t.s. 4% likums Satversmes tiesas Saeimai savulaik izstrādāt uzdoto un 11 gadus loloto un izstrādāto likumprojektu padarīs bezjēdzīgu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas