Sekss, seksualitāte un cilvēki Latvijā

Pēc Sabiedrības veselības aģentūras datiem, patlaban Latvijā ir 14 956 personas ar garīgās attīstības traucējumiem. Speciālajās skolās ar garīgās attīstības traucējumiem (no 1. līdz 9.klasei) mācās 3868 skolēni vai 2% no visu skolēnu skaita. Kā pieaugušie šie bērni, atkarībā no garīgās attīstības traucējumu pakāpes, strādā un dzīvo patstāvīgu dzīvi, apmeklē dienas centrus, atrodas pansionātos vai aprūpes centros. Asociācija Papardes zieds jau trešo reizi savas pastāvēšanas vēsturē īsteno projektu, kura tēma ir seksualitāte cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Latvijas sabiedrību seksa tēma pašlaik uzrunā visdažādākajos veidos un no visiem iespējamajiem plašsaziņas līdzekļiem. Attieksme gan pret šiem materiāliem, gan pašu tēmu ir ļoti dažāda. Latvijā ir cilvēki, kuri uzskata, ka vajadzētu sekot Amerikas piemēram un skolās bērniem mācīt atturības mācību, tajā pašā laikā glancētie žurnāli ar vislielākajām tirāžām regulāri piedāvā arvien daudzpusīgāku informāciju par seksa pozu dažādošanu, vīriešu pavedināšanu, ātra orgasma sasniegšanu. Jautājumi par seksu visaktuālākie ir dzīves periodā, kad bērns pamazām top par pieaugušo. Var jau liekulīgi izlikties, ka "labi audzināti" jaunieši nelasa pašmāju presi, nerakājas internetā, neskatās satelīttelevīziju un aizver acis, kad klasiskās mūzikas koncerta reklāmpauzē rāda šokolādes reklāmas ar pavedinošām daiļavām apakšveļā. Bieži vien bērniem un jauniešiem mēs — pieaugušie — piedāvājam divu veidu informāciju. Ideālo, kurā ir viens seksuāls partneris dzīves garumā, laulība, bērni, kas dzimuši tajā, kā arī reālo, kura atspoguļo pašreizējos ideālus — vīrietis, kurš var pamest ģimeni, lai savas attiecības turpinātu ar jaunāku indivīdu, sieviete, kura var pavedināt un vajadzības gadījumā atstāt jebkuru vīrieti, lai sameklētu labāku sugas pārstāvi. Latvijā vairāk nekā pusgadsimtu ir valdījis totalitārais režīms. Režīma laikā nepastāvēja ne seksuālas attiecības, ne cilvēki ar garīgu atpalicību — viņi tika ievietoti institūcijās, kuras visbiežāk atradās nomaļās vietās, maksimāli tālu no sabiedrības. Acīmredzot šis fakts ir par iemeslu sabiedrības neiecietībai un bailēm ne tikai attieksmē pret cilvēkiem ar garīgu atpalicību, bet arī viņu seksualitātes izpratnes veidošanā un elementāru informācijas un prasmju iemācīšanā, kas saistītas ar reproduktīvo un seksuālo dzīves jomu. Šīs zināšanas un prasmes ir gan par savu ķermeni, tā funkcionēšanu, elementāru higiēnas normu ievērošanu, gan jūtu pasauli. Nav noslēpums, ka personas ar garīgu atpalicību bieži tiek pakļautas seksuālai vardarbībai tieši nezināšanas dēļ. Vislielākās bailes ir no tā, ka meitene ar garīgās attīstības traucējumiem var palikt stāvoklī. Sociālā darbiniece, kas strādājusi dienas centrā stāsta: "Runāju ar jaunu, apmēram 22 gadus vecu, sievieti, dienas centra klienti. Sievietei bija viegla garīga atpalicība. Mūsu sarunas mērķis bija saprast, kādas ir viņas zināšanas par savu ķermeni, attīstību, lai zinātu, kādas zināšanas, prasmes vēl jāiemāca. Sarunas gaitā atklāju, ka jaunā sieviete ļoti precīzi zina, var nosaukt, pastāstīt par savu ķermeni visu, izņemot tos orgānus, ķermeņa daļas, kas saistītas ar viņas dzimumu. It kā dzimumorgānu viņai nebūtu vispār. Kad jautāju klientes mātei, kādēļ viņa savu meitu nav izglītojusi par šiem jautājumiem, atklāju, ka vadmotīvs ir bailes — bailes no tā, ka meitas zināšanas varētu veicināt viņas seksuālās dziņas, viņa varētu palikt stāvoklī, piedzimtu bērniņš ar garīgu atpalicību un mātei būtu jāuzņemas rūpes par diviem bērniem ar garīgu atpalicību." Tā vien nākas secināt — mēs pieņemam, ka šiem cilvēkiem seksualitāte kā tāda vispār nepiemīt vai arī, ja piemīt, tā nav diskusijas vērta. Tomēr šāda attieksme ir visnotaļ virspusēja. Tā vēlreiz apliecina aizspriedumus, bailes no šī vispārcilvēciskā jautājuma. Nezināšana bieži vien mulsinoši liek domāt, ka seksualitāte ir sekss. Vispārēji runājot, seksualitāte ir veids, kurā cilvēki piedzīvo un izpauž sevi kā seksuālas būtnes. Būtnes, kuras pieder noteiktam dzimumam. Seksualitāte ir daļa no mums visiem neatkarīgi no vecuma un dzimuma un ir dabiska mūsu personības sastāvdaļa. Mainoties vecumam, mainās vien seksualitātes izpausmes. Tai ir vairāki aspekti — bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie. Bioloģiskie aspekti ietver organisma attīstību, reproduktīvās sistēmas veidošanos un nobriešanu, seksuālo dziņu, dzimumattiecības. Tātad ķermeņa iepazīšana, izprašana, augšana ir daļa no seksualitātes. Psiholoģiskie aspekti ir domu, jūtu, emociju pasaule, šeit varētu minēt pieķeršanos, fantāzijas, ilgas, draudzēšanos, mīlestību. Sociālie jautājumi ir saistīti ar dzīves gaitā iemācīto, uzzināto. Normas, kuras sabiedrība ievēro un uzskata par vispār pieņemamām, kultūras tradīcijas, reliģija, vide, kurā mēs dzīvojam, mediji. Vecākiem bieži vien ir ārkārtīgi grūti, pat neiespējami saprast, kādā veidā vislabāk audzināt savu bērnu, lai viņš izaugtu ne tikai vesels, bet arī atbildīgs par savu un sava partnera veselību. Vēl sarežģītāk ir tiem vecākiem, kuru ģimenē aug bērniņš ar garīgās attīstības traucējumiem. Viņi baidās, vai bērnu neizmantos, vai nebūs neplānota grūtniecība, vai bērns spēs sabiedrībai pieņemamā veidā paust savas seksuālās tieksmes. Neapskaužamā situācijā ir arī tie institūciju darbinieki, kuru klienti ir personas ar garīgu atpalicību un kuri savas profesionālās zināšanas un iemaņas apguvuši laikā, kad seksualitāte nebija iegūstamo zināšanu klāstā. Viņiem nav izvēles un par seksualitātes un seksa jautājumiem ir jārunā. Kā stāsta Maruta Insdriksone, pansionāta Iļģi sociālā darbiniece: "Ja bērni ir ģimenes spogulis, tad dzīve sociālās aprūpes centrā ir kā sabiedrības spogulis, tikai vēl palielinājumā. Arī šeit ir attiecības starp sievieti un vīrieti mantas, naudas vai cigaretes dēļ, sirdēsti, sāpes par atraidīto mīlestību, greizsirdība. Cilvēkiem ar garīgu atpalicību ir jūtas, pārdzīvojumi, bailes. Seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumi ir ļoti nopietna problēma. Bieži vien aprūpētāji domā, ka galvenais ir medicīniskā un sociālā aprūpe. It kā šiem cilvēkiem jūtas nemaz neeksistētu. Domāju, ka profesionāļiem jābūt zinošiem par seksualitātes jautājumiem. Ja izprot klientu vajadzības, uzlabojas viņu pašsajūta, emocionālais noskaņojums iestādē. Viņi taču ir tādi paši cilvēki, viņi arī grib mīlestību. Apmierināts vīrietis un sieviete daudz labāk jūtas. Mūsu klienti ļoti bieži uzdod mulsinošus jautājumus par intīmām attiecībām. Ja darbinieki to nedzird, neuzklausa, tad šādas sarunas beidzas ar ķiķināšanos. Ir ļoti būtiski runāt ar klientiem par šiem jautājumiem. Arī mūsu klienti šķirsta presi, lasa un katrs savādāk saprot tur rakstīto." Cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem ir apgrūtināta uztvere un iemācīšanās iespējas ir ierobežotas. Taču viņiem ir gan fizioloģiskas, gan psiholoģiskas vajadzības un vēlmes. Cik lielā mērā Latvijas sabiedrība, speciālisti ir gatavi pieņemt šo cilvēku seksualitātes izpausmes, stāstīt un mācīt, lai katrs indivīds ar garīgās attīstības traucējumiem spētu sev saprotamā veidā uzzināt par seksualitātes aspektiem? Ir tikpat kā neiespējami vispārinošā veidā aprakstīt un izzināt, cik lielā mērā, cik daudzi no viņiem saņem savai uztverei atbilstošu informāciju par sava ķermeņa attīstību, fizioloģiskajām norisēm, iemācās elementāras higiēnas normas, saprot, kas ar viņiem notiek un ko darīt. Tikai daļa no šiem cilvēkiem atrodas institūcijās, lielākā daļa dzīvo mājās, kopā ar vecākiem, nedaudzi apmeklē dienas centrus. Cik lielā mērā institūcijās ir iespēja respektēt katra indivīda seksuālās un reproduktīvās veselības tiesības? Nerunājot par ķermeņa augšanu, dzimumorgānu attīstību un nobriešanu, indivīdam tiek atņemta iespēja par sevi parūpēties, saprast sevi. Ilgstoši apslāpējot, nesaprotot savas dziņas, rodas gan agresija, gan trauksme. To var novērst tikai profesionāļi, mācot saprast savu ķermeni, vēlmes, jūtas. Nenoliedzami, lai to paveiktu, profesionāļiem, vecākiem ir nepieciešamas zināšanas, zināšanas ne tikai par seksualitātes norisēm un izpausmēm, bet arī par valodu, kas lietojama darbā ar cilvēkiem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi. Valodai jābūt tādai, lai izvēlētie vārdi būtu saprotami un uztverami. Šķiet, vienkāršs uzdevums, taču, ja padomājam par vārdu krājumu, ko mēs katrs ikdienā lietojam, runājot par seksualitāti, piemēram, kontracepcija, reprodukcija, prezervatīvs utt., tad uzdevums nemaz nav tik vienkāršs. Turklāt būtiski ir izvērtēt katra indivīda attīstības pakāpi un atbilstoši tai sniegt vajadzīgās zināšanas. Tieši tādēļ mūsu organizācija turpina gan veidot materiālus par seksualitāti cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, gan izglīto speciālistus un vecākus.