“Esmu skolotāja 26 gadus. Visu šo laiku strādāju sākumskolā. Tad, kad sākās murgainās runas par zemo darba ražīgumu, par pārāk lielajām algām valsts sektorā un tamlīdzīgiem brīnumiem, ilgu laiku mēģināju saprast, kā es varētu celt savu darba ražīgumu, un neko lādzīgu izdomāt nevarēju. No rīta ap plkst. 7.55 ienāku skolā un ievelku elpu pirmo reizi ap plkst. 12.40, jo tad beidzas piecas mācību stundas. Bet otro reizi ap plkst. 15.10, jo tad beidzas pagarinātā dienas grupa, jūtos strādājusi gana intensīvi, produktīvi, radoši, saspringti,” laikrakstam stāsta kāda skolotā.
Pēc tam seko gatavošanās nākamajai dienai, kas prasa krietnu laiku, ja es vēlos, lai mani 20 pirmklasnieki ar interesi, aizrautību un vēlmi izzināt vadītu katru mācību stundu, savā pieredzē dalās skolotāja.
“Esmu skolotāja ar astoņu gadu stāžu. Šobrīd jau gandrīz piecas gadus skolā nestrādāju, un iemesli, kāpēc aizgāju strādāt pilnīgi citā nozarē, ir vairāki, bet tā tobrīd noteikti nebija nauda. Svarīgākais bija fakts, ka es pati sev vairs nepatiku - šī vara, kura tiek dota, attīsta daudzas sliktas īpašības - piekasību, augstprātību, pārākuma sajūtu un citas,” stāsta Valkas pamatskolas skolotāja Sarmīte Vilciņa.
Skolotājas darbs ir viena no grūtākajām profesijām, jo tā ir 100% došana, par kuru labi ja sešas reizes gadā saņem atpakaļ labu vārdu, augstus rezultātus olimpiādēs, ziedus izlaidumos, norāda skolotāja.
“Bieži uz gandarījuma sajūtu jāgaida vairāki gadi, jo tikai tad, kad šo jauno cilvēku satiec uz ielas jau pēc skolas beigšanas, redzi, ka kopā ar vecākiem esat labu darbu izdarījuši!”stāsta S.Vilciņa.
Vairāk par to, kas notiek Latvijas skolā, lasi 12.janvāra laikrakstā Diena vai portāla sadaļā Šodien laikrakstā.