Skujenieks: Mums jāatstāj pasaulei bagātāks mantojums nekā senprūšiem

Veiksmīgi un kritikas pamanīti tulkojumi citvalodā ir laime loterijā, bet viselegantākais zviedru vai franču varinats nespēj aizstāt dzīvu, latvisku vārdu.Šis vārds ir dzīvojis dainās, bez lasīt un rakstītprasmes. Drukas aizlieguma laikā Andrievs Jurdžs ziedoja acu gaismu, ar roku pārrakstīdams grāmatu pēc grāmatas. Ziemeļu lēģeros mūsu zēni sacerēja dzejoļus uz bērza tāsīm. Kamēr ir tauta un tai ir dzīvotgriba, tikām latvisku literatūru nevar iznīdēt pat ar augstu pievienotās vērtības nodokli. Un literatūra ir gājusi un ies cauri visām krīzēm. Taču paliek jautājums: vai to saskatīs un sadzirdēs tie, kam tā domāta? To nevar prasīt no paša radītāja – tur vajadzīgs izdevēja un tirgotāja plecs. Bet par to lai viņi paši runā, jo viņu darbs šobrīd ir visapdraudētākais.Literatūrai ir īpaša, ne ar ko neaizvietojama loma. Daiļliteratūra ir dzimtās un arī valsts valodas galvenā veidotāja. Tā tas ir bijis un tā tas būs. Neviena cita valodas joma nav tik daudzpusīga un visaptveroša. No šķietami neiespējamu dažādu valodas slāņu saliedējuma rodas jauna pasaule, jauna perspektīva cilvēka domai un runai. Literatūra viena pati neizglābs tautu un valodu, taču kā alternatīvai paviršiem un primitīviem žargoniem, kreolizācijai tai vienmēr ir savi piedāvājumi – gan novatoriski, gan tradicionāli. Viss vērtīgais, kas top un ir tapis latviešu valdoā. Pat tie, kuri deklarē latviešu literatūras nenozīmīgumu un provinciālismu, to sludina latviski.Jauniznākušo grāmatu stendos es arvien retāk redzu oriģināldarbus. Tajā pašā laikā visdažādākās pasaules malās aug interese par latviešu grāmatām. Kam tā varbūt ir eksotika, bet kam varbūt palīgs grūtā brīdī vai negaidīta prieka avots. Mēs vēlu esam modušies pasaulei, tieši tagad, kad mūs pašus visādā veidā cenšas atradināt no grāmatas.Literatūrai ir arī šis tautas runāt- un dzīvotgribas dzenulis. Tie, kuri pirmā vietā stāda dzīšanos pēc popularitātes vai komercpanākuma, agrāk vai vēlāk nokļūst perifērijā. Ja literatūrai ir misija, tad tā prasa kalpošanu. Sava veida fanātismu, pārliecību par savas izvēles pareizību. Ja varbūt romānistam paveicas un tas kaut cik salāpa savu eksistenci, tad dzejnieks nekad nav varējis un nevarēs sev nopelnīt maizi. Bet latvieši mīl dzejniekus, kaut arī ne tik kvēli kā agrāk, bet klusāk un saprotošāk.Pagājušonedēļ man bija tas gods būt ielūgtam uz mūsu kolēģa, antīkās literatūras tulkotāja Ābrama Feldhūna piemiņas brīdi. Tika arī prezentēta Sofokla traģēdija «Trāhīnietes» - viņa pēdējais darbs. Nemaz nerunājot par šī leģendārā cilvēka augsto antīkās kultūras pārzināšanu, šis cilvēks bija dzīvs inteliģences iemiesojums. Nelatvietis pēc izcelsmes, tas nesa sevī visaugstāko latviešu valodas un filoloģijas raudzi. Dzīvs tilts, kas sasaistīja pirmskara paaudzi ar mūsdienām. Par spīti visai nežēlīgajai vēsturei, viņš tulkoja, komentēja, rediģēja, konsultēja. Viņš palika literāts līdz pēdējam elpas vilcienam. Es atceros arī lēģeru ellē norūdīto latviešu prozas un valodas bruņinieku Valentīnu Jākobsonu. Es atceros arī tos, kas sagandējuši savu dzīvi, stimulēdami darbu ar alkoholu un narkotikām, kalpoja dzejai. Viņus visus – darba rūķus un bohēmistus ir vienojis latviskais vārds. Savulaik es kādam kolēģim sacīju šādi: «Ja kādreiz latviešu tautai būtu lemts izmirt, tad mums ir jāatstāj pasaulei bagātāks mantojums nekā senprūšiem.» Mantojums ir jākrāj, lai šis brīdis atvirzītos neaptverami tālu. Gan tiem, kas strādā, gan tiem, kas gādā, gan tiem, kas rada, gan tiem, kas vada. Visiem.