Ka Jānis Kleinbergs (70) kopā ar sievu itālieti Oktāviju savā omulīgajā Pārdaugavas jaunā projekta dzīvoklī bauda mierpilnas vecumdienas, ir tikai šķietamība. Šajā vīrā, kurš Latvijā no Venecuēlas pārradās pirms dažiem gadiem, kūsā enerģija, idejas un emocijas — par to varēja pārliecināties ikviens televīzijas skatītājs, kad Kleinbergs aizvainojumā pameta šīsnedēļas tiešā ētera raidījumu 100.pants, nespēdams klausīties ierēdņu iebildēs pret pensiju likuma grozīšanu. "Tas klaigātājs," par viņu saka Labklājības ministrijas gaiteņos.
Citi tā nedarīja
"Viņš vienmēr ir darījis tādas lietas, ko pārējās Venecuēlas latviešu
sabiedrības cilvēki nedarīja," stāsta Venecuēlā vienlaikus ar
Kleinbergu uzaugušais Pēteris Bolšaitis, Okupācijas muzeja biedrības
valdes priekšsēdētājs. Latvieši bijuši ļoti materiālistiski noskaņoti
un pārliecināti — lai izsistos, jāstudē praktiskas lietas — medicīna,
inženierzinātnes u.tml. "Jānis izvēlējās žurnālistiku." Vispirms viņš
gan iestājies inženierzinātņu fakultātē — tas noticis 1958.gadā, kad
Venecuēlā tika gāzta diktatūra un pie varas tika jauna, demokrātiska
valdība. Būdams students, Kleinbergs iesaistījies valdības organizētajā
tautas dzīves apstākļu pētījumā, "lai zinātu, kā demokrātiskajai
valdībai vajadzētu uzlabot cilvēka dzīvi, lai novērstu tās aplamības,
ko bija izveidojusi desmit gadu diktatūra". Tiekoties ar
venecuēliešiem, viņš apjautis, ka viņu vairāk interesē cilvēki, bet
inženierzinātnes šķiet "ejam pa apli", tāpēc vēlāk pārgājis uz
žurnālistikas fakultāti.
Tic demokrātijai
Taču Kleinberga kā inženierzinātņu studenta prasmes lasīt plānus un zināšanas topogrāfijā izmantojusi jaunā valdība, kurai tolaik trūcis šādu speciālistu. Kleinbergs stāsta, ka viņa uzdevums bijis uzraudzīt, kā tiek celtas tolaik sabiedrībai visvairāk nepieciešamās būves — skolas, slimnīcas, ūdensvadi, ceļi. Stāstītais liecina, ka viņš dziļi ticējis tolaik pie varas bijušo cilvēku apņēmībai darīt visu iespējamo, lai uzlabotu venecuēliešu dzīvi. Ar lepnumu viņš stāsta, kā šīs zemes iedzīvotāju vidējais mūža ilgums īsā laikā no 40 gadiem pagarinājies līdz 65, kā apkarota malārija, uzlabota sanitārā infrastruktūra.
"Viena no pirmajām lietām, kas ir absolūti nepieciešama demokrātijā, ir izglītība, tāpēc pirmais, ko darīja — skolas. Pat Venecuēlas vistālākajos rajonos būvēja skolas, un bija pat speciāla vidusskola, kas sagatavoja skolotājus." Par nopelniem valsts atjaunošanā Kleinbergs saņēmis Venecuēlas pilsonību, ko vērtē kā augstāko atzinību.
Milzu vilšanos viņam sagādājusi varas straujā degradācija — pie teikšanas nonākusi jaunā paaudze, kas nebija pieredzējusi diktatūru. Tā vietā, lai turpinātu uzlabot pilsoņu dzīvi, viņi sākuši uzlabot savējo, piesavinoties valsts līdzekļus un sākot ņemt kukuļus. To Kleinbergs dēvē par partokrātiju un saskata tajā līdzību ar pašreizējo situāciju Latvijā — "valdnieki" "pacēlušies stratosfērā", bet pārējie cilvēki dzīvo kaut kur tālu lejā. 6.Saeimas laikā viņš sarakstījis dzejoli latviešu tautai Uzmanies:
"Un tagad parādīsies tie, kas izplānos cilvēkiem nākotni
Tie, kuri gribēs noteikt un pierunāt
Tie, kuri pilniem makiem un tukšām sirdīm
Solīs un teiks, teiks un solīs
Sūkdami citiem sviedrus."
Aizkustinoši dzejoli par mātes pienu Kleinbergs savulaik uzrakstījis un
nosūtījis Ārlietu ministrijai, kad viņam nokavētā termiņa dēļ atteikta
Latvijas pilsonība. "Un tad man iedeva pasi."
Dzīvo uz jahtas
Kaut gan kolēģi centušies atrunāt, Kleinbergs pametis darbu Venecuēlas valdības labā. "Nevarēju sevi pārdot privilēģiju dēļ." Melus un izlikšanos Jānis uzskatot par milzu grēku, tāpēc arī bieži vien situācijās, kur būtu nepieciešama drusciņa diplomātijas, esot ass, tiešs — tā par viņu saka vēl viens referenduma aktīvists Jānis Leja. "Es viņam saku, ka to varētu pateikt arī tā un šitā, bet viņš — nē, nedrīkst melot!"
Pēc valdības darba Kleinbergs Venecuēlā pievērsies savai profesijai un ilgus gadus rakstījis autosporta žurnālam, kā arī pievērsies dabas aizsardzībai. Taču nācies mukt arī no privātā sektora, kur tāpat plaukusi uz zēlusi korupcija — pat lielu starptautisku kompāniju pārstāvniecībās. "Kas tur bija par zādzībām, par šmugulēšanu, par naudas atmazgāšanu!" Bēgot un lai būtu tuvāk dabai, viņš kopā ar sievu ilgāk nekā gadu dzīvojis jūrā uz jahtas, iztiekot no ienākumiem par mājas izīrēšanu. "Mēs paņēmām katrs savu peldkostīmu un katrs savu dakšiņu, tikai pats nepieciešamākais." Kleinberga brālēns uzņēmējs un baņķieris Vītolu fonda dibinātājs Vilis Vītols papildina — šajā laikā Jānis nevis vienkārši vizinājies pa jūru, bet pētījis Puertolakrusas līča piesārņojuma riskus, ko vēlāk aprakstījis publikācijās.
500 000 kociņu
Tā kā arvien lielāks kļuvis pirātu uzbrukumu risks, pāris pārcēlies uz dzīvi mežā Andu pakājē, "jo, ja jūrnieks nav jūrā, viņš ir kalnos". "Tā bija tāda vieta, kur tu iebrauc, un tad vairs nav ceļa ne uz vienu citu vietu — Karipe. Tā sauca to seno indiāņu cilti, kas tur kādreiz mitinājās." Karipē Kleinbergs ar sievu dzīvojuši līdzās itāliešu, korsikāņu un spāniešu jūrasbraucēju pēctečiem, pārtiekot no žāvētiem augļiem, kā arī no tā, ko nepelnījuši, darinādami un pārdodami dekoratīvas lampas no izdobta koka. Bolšaitis atminas kādu atgadījumu: "Tās bija Vītola meitas kāzas. Lielas kāzas, kādā viesnīcā Karakasā, bija ļoti daudz cilvēku. Ieradās arī Jānis — haki krāsas kreklā un biksēs, haki zābakos, tieši no meža. Jānis ir nesamākslots, viņš ir tāds, kāds ir."
Karipē reizumis notikuši milzīgi, nevaldāmi mūžamežu ugunsgrēki. Pēc
Kleinberga iniciatīvas tur atjaunota brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienība,
bet pēc tam izveidots fonds Fundacion Caripe. Piesaistot naftas
pārstrādes uzņēmumu naudu, fonds īstenojis koku stādīšanas projektu —
vietējie iedzīvotāji, apstādot noteiktu teritoriju ar ātraudzīgiem
skujkokiem, pretī saņēmuši šo pašu platību īpašumā. Iestādīts ne vien
pusmiljons kociņu, bet arī izglītoti iedzīvotāji par vietējo floru.
Lai saprot savu vērtību
Nākamais lielākais Kleinberga dzīves posms ir atgriešanās Latvijā un dzīve dzimtenē, no kuras viņš bija devies prom, būdams vēl pavisam mazs puika. Dienai viņš stāstījis, ka šeit atgriezies, paklausīdams Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas aicinājumam, un bijis šokā, kad Latvijā viņam aprēķināta un piešķirta vien dažus desmitus latu liela pensija.
Noprotams, ka Kleinbergam šie ienākumi nav izdzīvošanas jautājums, kaut viņa pazinēji saka — no Venecuēlas viņš nekādu pensiju nesaņemot, arī žurnālistikas un meža projekti bijuši bez personīga labuma.
Rūpes par citiem pensionāriem Kleinbergs uzskata par jebkura pilsoņa pienākumu: "Mēs nesaprotam, ka mums jārūpējas, lai mums visiem ietu labi." Taču par sestdien gaidāmās tautas nobalsošanas virsuzdevumu viņš uzskata nepieciešamību cilvēkiem likt apzināties savas tiesības un neļaut citiem tās ignorēt. "Šeit ir viena grupa cilvēku, kuri ir izskoloti klusēšanā, izskoloti nodurt galvu. Viņi nesaprot savu vērtību. Mūsu darbs ir likt viņiem šo vērtību apzināties.