Visi, sākot no zvērināta amerikāņu republikāņa un beidzot ar vismaigāko rozā eiropieti, ir vienisprātis, ka Taleban atgriešanās pie varas būtu bīstama ne tikai Afganistānai, bet visai pasaulei. Tādēļ liekas savādi, ka 26 valstu līderi 28.novembrī Rīgā tiksies ar sajūtu, ka nekas īpaši steidzams nav jāpaveic. Tā vietā, lai šī būtu krīzes tikšanās, vai pat kara padome, sanākšana vairāk izskatās pēc ikdienišķa notikuma, kur svarīgāki ir papīri un diskusijas, nevis akūtu problēmu risināšana.
Kad Eiropā sabruka komunisms, alianses galvenais uzdevums bija izveidot kontinentu par «vienotu, brīvu un mierīgu» vietu. Tā bija vairāk politiska, nekā militāra funkcija. Tā absorbēja daudzas Austrumeiropas bijušās komunistiskās valstis, piedāvājot pa ceļam uz Eiropas Savienību dalību arī šajā klubā. Taču paplašināšana austrumu virzienā ir nopauzējusi. Šajā sammitā Rīgā pirmo reizi kopš 1999.gada netiks sperti konkrēti soļi, kas liecinātu par jaunu dalībvalstu piesaistīšanu. Trīs valstis — Albānija, Horvātija un Maķedonija — joprojām atrodas NATO priekškambarī, kas pazīstams kā Dalības rīcības plāns (MAP). Amerika vēlētos arī Ukrainas un Gruzijas pievienošanos. Taču Ukraina šobrīd ideju ir noraidījusi. Un Gruzijas pievienošanās ir problemātiska, vismaz kamēr nav atrisināta tās separātisko reģionu problēma.»