Tomēr šiem adekvātajiem priekšlikumiem ir daži trūkumi.
Pirmais. Partijas vairās iezīmēt šo priekšlikumu ieviešanas grafiku - vai tās konkrēto ideju vēlas ieviest, teiksim, 2012. gadā vai 2014. gadā. Ja pieņemam, ka partijas pretendē uz reālu varu, tad sabiedrībai būtu svarīgi saprast, kad tieši gaidīt jaunumus. Otrais. Pat ja ierosinājumu īstenošanas izmaksas nav mērāmas desmitos miljonu latu, būtu tomēr svētīgi, ja partijas atzīmētu, cik, piemēram, nodokļu atlaide x samazinās nodokļu ieņēmumus un no kādiem līdzekļiem tiks finansēts tiltiņš starp sākotnējo ieņēmumu kritumu un gaidāmo jauninājuma pozitīvo efektu. Mazliet vulgarizējot - kas ierosinājumu īstenošanas gadījumā notiek ar budžeta naudas plūsmu. Partijas parasti iebilst, ka tik smalki sarēķināt nav iespējams, ja tavā rīcībā nav kompetentu speciālistu korpusa. Šo argumentu var saprast, jo neba Finanšu ministrija (FM) būs atsaucīga partiju lūgumiem sarēķināt, cik idejas var izmaksāt. Tomēr partijām ir jāmēģina šādus aprēķinus likt priekšā, jo pretējā gadījumā jebkura ideja var atdurties pret pārliecinoši skanošu atcirtumu: «Jūs paši zināt, ko tas nozīmētu budžetam?!» Partiju pārstāvji cenšas atkauties no šādiem pārmetumiem un norāda uz ēnu ekonomikas apkarošanu kā līdzekļu avotu savām iecerēm. Uzstādījums korekts, tomēr, lai vairotu tā nopietnību, būtu lietderīga lielāka detalizācija arī šajā aspektā. Proti, partija sola nevis vienkārši «apkarot» un «būtiski samazināt», bet rāda, ar kādiem scenārijiem rēķinās. Ja izdodas papildus plānotajai budžeta ieņēmumu daļai iekasēt no pelēkā sektora x miljonus, tad finansējam priekšlikumus a, b, c; ja panākumi ir mazāki, y miljoni, tad finansējam tikai a utt.