Vakar publiskajā telpā izskanēja Zatlera Reformu partijas pārstāvja ekonomikas ministra amatā Daniela Pavļuta pārmetums Ekonomikas ministrijas valsts sekretāram Jurim Pūcem - par to, ka viņš publiskās vietās mēdzot satikties ar plaši pazīstamiem politiķiem, kas augstam ierēdnim neesot pieļaujams.
Šāds paziņojums ir īsts ārprāts civilizētā XXI gadsimta valstī. Nav tāda likuma, kas aizliegtu cilvēkam satikties ar politiķiem. Ja kāds te meklē ētiku, man liekas, tā ir ļoti pārprasta, es teiktu, perversa ētika. Diemžēl tas ir 15 gadu aktīvi piekoptas ideoloģijas auglis.
Kopš 90. gadu vidus Latvijā ir izplatījusies dīvaina ideoloģija. Tā māca uz jebkuru politiķi, pie jebkuras partijas piederošu cilvēku jau iepriekš skatīties ar aizdomām. Tā tīšām veicina nicīgu attieksmi pret politiķiem un partijām. Ir politiķi, kas, protams, paši ar savu rīcību ir godam nopelnījuši, ka arī tautas attieksme pret viņiem nav īpaša. Tomēr nevar nepamanīt, ka nothing special tiek pārspīlēts.
Varbūt pārspīlēts, lai akcentētu, ka mēs, nevalstisko organizāciju pārstāvji, vai mēs, žurnālisti, esam pārāki par jums, politiķi. Varbūt pārspīlēts, lai jaunā elite, nomainot veco eliti, varētu jau iepriekš pasludināt, ka ir labāka jau tāpēc vien, ka pieder pie kādas no jaunajām partijām, nevis pie kāda no vecajiem samaitātajiem politiskajiem spēkiem.
Tomēr šī pašu uzaudzētā raganu medību ideoloģija tagad groteski vēršas pret pašiem jauno laiku aizsācējiem. Izrādās, ka satikties ar Edgaru Jaunupu no Vienotības ir gandrīz vai negods.
Vienalga, vai Juris Pūce tiekas ar savu klasesbiedru Edgaru Jaunupu vai Klāvu Olšteinu, vai abiem kopā, tās ir viņa pilsoņa tiesības. Neviens nevar noteikt, ar ko drīkst un ar ko nedrīkst tikties civilizētas valsts brīvs pilsonis. Uz kurieni ejam?
Uzņemoties arī pašam atbildību par valsti, tā ir cienījama brīva pilsoņa izvēle. Pati aktīvākā dalības forma politikā ir dalība partijā. Aicinām cilvēkus negulēt, būt politiski aktīviem, bet vienlaikus nosodām politiķa profesiju kā tādu. Vai tā nav liekulība?