Vai veids, kā tiek sadalītas budžeta vietas studentiem, ir izglītību veicinošs?

Nevienā augstskolas mājaslapā nav iespējams atrast informāciju, kādi ir vidējie sekmju rādītāji tiem, kuri iekļūst budžeta grupās, un cik studentu no šīm grupām ir tajās, taču pieļauju, ka tādu nav daudz. No pētījumiem ir skaidrs, ka skolēnam, kas nāk no trūcīgas vai neesošas ģimenes, ir ļoti grūti konkurēt ar tiem, kuri nāk no pārtikušām ģimenēm un līdz ar to arī no labākajam Latvijas skolām. Jebkurā ASV augstskolā uzņemšana ir needblind (studentu uzņem tāpēc, ka viņam ir labas sekmes neatkarīgi no tā, cik maksātspējīga vai nespējīga ir ģimene), līdzīgi ir Latvijā. Vēl viena līdzība ir tā, ka būtisks procents no ģimenes iekrājumiem vai aizņēmumiem aiziet studiju apmaksai. Taču tur ASV un Latvijas līdzības beidzas. Būtiska atšķirība ir tā, ka ASV, līdzīgi kā citas Eiropas valstu universitātes, lēmumu par to, vai studentam piešķirt mācību maksas atlaidi, ar stipendiju vai bez tas, pieņem atkarībā no ģimenes ienākumiem. Arī labākajās ASV universitātēs pieturas pie šī principa un nepiešķir merit based (pēc sekmēm vai sasniegumiem sportā) studiju naudas apmaksu. Universitātes ar zemāku rangu piešķir nelielu daudzumu merit based līdzekļu, lai noturētu labāko studentu aizplūšanu uz augstāka ranga augstskolām. ASV pēc studenta uzņemšanas augstskolā ģimenes, kas vēlas saņemt augstskolas finansiālu atbalstu, iesūta pēdējo trīs gadu ienākumu deklarācijas. Atkarībā no ģimenes un universitātes finansiālās situācijas tiek izvērtēts, kuriem studentiem pienākas pilnīga vai daļēja studiju un dzīves izmaksu apmaksa. Apmaksātās summas lielums var svārstīties no dažiem simtiem līdz desmitiem tūkstošu dolāru gadā atkarībā no vecāku ienākumiem. Tā kā visiem Latvijas iedzīvotājiem nav jāiesniedz ienākumu deklarācijas, tad augstskolām pašreizējā situācijā ir sarežģīti uzzināt, vai ģimene ir vai nav maksātspējīga. Šķiet, ka šo situāciju nedaudz uzlabos Saeimas apspriešanā nodotais likumprojekts, ka ar 2009.gadu ienākuma deklarācijas būs jāpilda visiem, kas pelna vairāk par Ls 16 000 gadā. Eventuāli ienākuma deklarācijas būtu jāpilda katram Latvijas iedzīvotajiem. Soli tālāk ir gājušas pašas labākās Amerikas augstskolas, Hārvarda (Harvard), Jeilas (Yale), Prinstonas (Princeton), Dartmutas (Dartmouth) un Stenfordas (Stanford) universitātes, kas šogad paziņoja, ka maksu atlaidīs visiem jauniešiem, kuri spējuši tur iekļūt un kuru vecāki pelna mazāk par 100 000 USD gadā (vidējie ģimenes ienākumi ASV ir 39 000 USD gadā). Maksas atlaides ir spēkā, neatkarīgi no kādas valsts nāk students, tātad arī Latvijas spējīgākajiem studentiem ir šāda iespēja un tā noteikti būtu jāizmanto. Šeit varbūt rodas jautājums, no kurienes universitātēm ir tāda nauda? Lielāko daļu līdzekļu ir saziedojuši šo augstskolu absolventi un mecenāti, Hārvardai saziedotie līdzekļi ir 28,9 miljardi USD (Latvijas valsts kopējais budžets 2007.gadā bija nedaudz vairāk par četriem miljardiem latu), Jeilai — 22,5 miljardi, Stenfordai — 17,2 miljardi USD un Teksasas universitātei — 16 miljardi 2006.gadā. No Eiropas augstskolām tikai Oksfordas un Kembridžas universitātēm ir katrai ap astoņiem miljardiem USD. Katru gadu saņemu zvanu no universitātēm, kurās pats esmu mācījies/strādājis un kurām pateicoties man dzīvē ir veicies. Zvanītāji ir pašreizējie studenti, tādēļ lūgumu ziedot ir grūti atteikt. Latvijas situācijā augstskolām nav šādu iespēju, bet ir iedalīti valsts budžeta līdzekļi. Ar šo atbalstu Latvijas augstskolām būtu jādara viss, lai neizveidotos situācija, ka spējīgi, bet ne tik pārtikuši jaunieši, kas neiekļūst budžeta grupās, un kuriem ir bail ņemt lielus aizdevumus, izlemj mācības neturpināt. Mūsu paaudzei kas augstāko izglītību ieguva Padomju Savienības laikos un par brīvu, vajadzētu uz brīdi padomāt, kā var justies 18 gadus jauns cilvēks, kuram vecāki nevar sniegt finansiālu atbalstu un ir jāaizņemas ~ Ls 8000, lai segtu studiju izdevumus. Es esmu pārliecināts, ka šādā situācijā daudzi no mums nebūtu ieguvuši augstāko izglītību. Par spīti tam, ka Latvijā 47,4% no kopējā augstākās izglītības budžeta nāk no ģimeņu iekrājumiem vai aizņēmumiem (53,6% no valsts līdzekļiem), ir iepriecinoši, ka 75% no vidusskolu beigušajiem turpina mācības. Vairāk studentu kā Latvijā ir tikai Kanādā, uz 10 000 iedzīvotāju tur ir 580, bet Latvijā 552 studējošo, taču uztrauc tas, ka tikai 63% no vidusskolas beidzējiem iestājas pilna laika studijās (Kanādā to ir 80%) un ka, 25—30% no tiem, kuri studijas sāk, tās nepabeidz. Beidzēju skaits ir virs 90% labākajās Eiropas un ASV universitātēs. Latvijas valsts augstākajai izglītībai piešķir 0,74% no iekšzemes kopprodukta (Eiropā vidēji — 1,2%). No kopējā augstākās izglītības budžeta, kas ir Ls 156 miljoni, 53,6% (Ls 83,6 miljoni) tiek piešķirts no valsts, bet 46,4% (72,4 miljoni) no ģimeņu iekrājumiem vai aizdevumiem. Ir maz valstu, kur šis procents ir lielāks, ASV 46,9% no augstskolas samaksas nāk no ģimeņu uzkrājumiem. Eiropā šī daļa svārstās no 3% Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Somijā un Grieķijā līdz 26,1% Anglijā. Francijā tie ir 12%, Itālijā 13,5% un Nīderlandē un Īrijā 20%. Lielākā daļa pētījumu ir apstiprinājuši, ka studenti mācās labāk un pabeidz studijas ātrāk, ja par studijām ir jāmaksā. Domāju, ka Latvijai būtu jāvirzās Anglijas un Holandes modeļa virzienā, kas pēc izglītības pētnieku datiem ir veiksmīgākie Eiropā. Tur 74—80% no finansējuma augstākajai izglītībai nāk no valsts un 20—26% no studējošo ģimenēm proporcionāli to maksāt spējai. Mācību maksa Latvijā 2006/2007.gadā svārstījās starp Ls 200—9972 (pēc izglītības ministrijas datiem), ar vidējo maksu Ls 878 gadā. Latvijā par valsts budžeta līdzekļiem pamatstudiju līmenī mācās 39%, bet augstākā studiju līmenī 47% no studentiem, taču Latvijā budžeta līdzekļus nesaņem liela daļa no tiem, kuriem tie tiešām ir kritiski nepieciešami. Šāda situācija nepārprotami veicina un veicinās vēl izteiktāku sabiedrības noslāņošanos. Par mazāk turīgām ģimenēm ir dzirdēti komentāri, ka "viņi jau paši vainīgi". Esmu no sirds pārliecināts, ka lielāka daļa Latvijas iedzīvotāju tic, ka bērnu un jauniešu nākotne nedrīkst būt piesaistīta vecāku veiksmēm vai neveiksmēm. Ir grūti iedomāties situāciju, ka vidusskolniekam, kura vecāki pārtiek no algas līdz algai, pietiks drosme aizņemties Ls 8312 savām studijām (to sastāda 878 Ls vidējā augstskolas gada maksa un studējošā aizņēmums 120 Ls mēnesī, ko drīkst saņemt 10 mēnešus gadā). Latvijas valstī, līdzīgi kā citur Eiropā, būtu jādod iespēja mācīties visiem, kas grib un var, samazinot parādu nastu tiem, kas to vismazāk var atļauties. Tiem studentiem, kuri aizņemas naudu no bankas, būtu jāpārskata veids, kā nauda tiek atmaksāta. Nīderlandē studējošiem sākotnēji nauda ir izsniegta aizdevuma formā, taču, ja students uztur labu atzīmju līmeni un piecos gados veiksmīgi pabeidz sākto mācību kursu, aizdevums tiek pārformēts kā stipendija un studentiem tā nav jāatdod, taču tas izmaksā dārgi un, ņemot vērā Latvijas ekonomisko situāciju, varētu būt iespējams tikai pēc 5—10 gadiem. Savukārt, ja sekmes nav labā līmenī vai ja studijas netiek pabeigtas, tad atmaksas termiņš Nīderlandē sākas divus gadus, Anglija pēc gada, bet Latvijā uzreiz pēc augstskolas beigšanas. Anglijā alga, zem kuras neprasa izglītības parādu atmaksu, ir 1250 angļu mārciņu (Ls 1120) mēnesī. No algas, kas ir virs šīs summas, ir jāatmaksā 9%. Piemēram, ja mēnesī nopelna 1500 mārciņu, jāatmaksā 22 mārciņas. Daudzās valstīs, ieskaitot Latviju, mācību parāds jāatmaksā 10—15 gados. Taču pēc finanšu ekspertu domām atmaksas laiks būtu jāpagarina līdz 20—30 gadiem, kas ļautu cilvēkiem maksāt mazāku summu mēnesī un līdz ar to arī mazinātu vēlmi izvairīties no parādu atmaksas.

Galvenie secinājumi