Tā ir tikai kļūda. Tikai žurnālista kļūda svarīgajā sabiedrības informēšanas darbā. Un kādā no laikraksta iekšlapām parādās «korekts» atsaukums. Viss kārtībā, ja? Nē, jo meitenei, kuru tagad draud izvarot un nosist, tā ir vairāk nekā «kļūda».
Vai tā ir nejauša «kļūda»? Kas tas par laikrakstu, kurā parādījās informācija par krievu meiteni, kas 16. marta notikumos spļauj latviešu sirmgalvei sejā? Vai nejaušība, ka bez informācijas pārbaudes, bez jebkādas iejūtības tieši šis laikraksts nopublicēja meitenes vārdu un uzvārdu? Tā nav nejaušība.
Un tagad iedomāsimies, ka situācija ir pretēja. Ka kāda latviešu meitene iespļauj krievu sirmgalvei sejā. Un cita latviešu meitene tiek nepatiesi apvainota. Vai attieksme būtu vienāda? Vai Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētāja Anda Rožukalne arī tad runātu par «korektu ziņu», kas tikai «koriģējama», tikai pieļaujot iespēju, ka laikraksts varētu atvainoties par «neprecīziem apgalvojumiem»?
Ja notiek tādas nelaimes kā cunami Japānā, mediju ētika liedz ievietot fotoattēlus, kuros redzamas upuru sejas. Cietušo ģimenēm tas var būt pārāk sāpīgi.
Daudzās valstīs šādos gadījumos dzīva cilvēka jūtas sargā likums.
Tas ir dabīgi. Žurnālista dabīgā vēlme atspoguļot notikumus nereti ir pretrunā ar reportāžās minēto cilvēku tiesībām būt pasargātiem. Arī no iespējamām atspoguļojuma kļūdām.
Mūsdienu īpaši operatīvajā saziņas telpā nereti nenovērtējam, ka informācijai ir milzīgs spēks. Katrai netīšai frāzei var būt sekas.
Plikšķinot taustiņus virtuālajā datorvidē, neiedomājamies, ka ietekmējam nevis abstraktus «procesus sabiedrībā», bet dzīvu cilvēku dzīves.
Viens, ja žurnālists ir kļūdījies. Bet, ja laikraksts taisa linča tiesas mārketinga (vienalga - laikraksta vai politiskā mārketinga) dēļ, tā gan nav kļūda. Tam ir cits vārds.