Klasisks piemērs ir pensijas. Pieņemsim, ka piemaksas tiek atceltas. It kā guvums ir - tas var sasniegt pat 130 miljonus latu. Bet ko tas dos, ja vairākums no pensionāriem pēc piemaksu zaudēšanas dosies uz pašvaldībām lūgt palīdzību vai nespēs norēķināties par komunālajiem pakalpojumiem? Nerunājot par to, kāda viņiem tad būtu iztikšana kā indivīdiem, arī valsts neko neiegūtu.
Ir arī dzirdēts komentārs par tēzi, ka piemaksas jāatceļ, jo vienkārši Latvijā ir pārāk maz strādājošo uz pensionāru skaitu. Komentārs ir: ja nebūtu izceļojuši desmitiem tūkstošu cilvēku darbaspējīgā vecumā, attiecība starp strādājošiem un sirmgalvjiem būtu adekvātāka. Viss pareizi, bet kādas iespējas panākt aizbraukušo atgriešanos? Minimālas, jo nav jau īsti «uz ko» atgriezties.
Cits piemērs ir ēnu ekonomika, uz kuras apkarošanu kā budžeta piepildīšanas instrumentu tiek liktas milzīgas cerības. Labi, par kontrabandu jautājumu nav. Bet kā ir ar nedeklarētiem ienākumiem tajā pilsoņu daļā, kas nav uzskatāmi par lielajiem kombinatoriem? Teiksim, pilsonis X saņem naudu par sava otrā dzīvokļa izīrēšanu. Skaidrs, ka šos ieņēmumus viņš neuzrāda. Pieņemsim, ka kaut kādu darbību rezultātā pilsonim X šie ieņēmumi tiek atņemti vai būtiski apcirpti. Un? Viņš pirks mazāk preču un pakalpojumu (bez ienākumiem - jā, nedeklarētiem - paliek auklīte, apkopēja, automehāniķis utt.). Turpinot šo vienkāršoto piemēru - samazināsies pirktspēja un citu ekonomisko subjektu ienākumi.
Citiem vārdiem sakot, piespiežot iedzīvotājus vairāk dalīties savos ienākumos, valsts riskē iegūt papildu nodokļu ieņēmumus vienā pozīcijā un ieņēmumu kritumu citā (PVN, UIN). Spiediens uz pelēko (nav runa par melno) ekonomiku, iespējams, attaisnotos tad, ja vienlaikus tiktu pazemināti nodokļi tādā apmērā, lai to nemaksāšana vairs nebūtu nepieciešamība. Cik saprotams, šāda pazemināšana nenotiks, jo mums taču jākonsolidē budžets, un - atkal strupceļš.
Starp citu, VID reālistiski saka, ka ēnu ekonomikas apkarošana nedos nekādus simtos miljonu mērāmus ieņēmumus, vien dažus desmitus miljonu, kas, protams, ir daudz, bet uz 200-300 miljonu konsolidācijas fona ainu kardināli nemaina.
Kādi vēl varianti? Varbūt tomēr mēģināt pārliecināt aizdevējus par lēnāku budžeta deficīta samazināšanas tempu? Skaidrs, ka tas nozīmēs nepieciešamību aizņemties un maksāt procentus par šo finansējumu. Tomēr varbūt risks - cerība, ka pēc četriem pieciem gadiem būsim uz taisnāka ceļa, - ir tā vērts, lai tuvāko un smagāko gadu vai divus pārlaistu, «nesaspiežot» ekonomiku līdz sabrukumam.