Viņa secināja, ka valdība darbojas ugunsdzēsības režīmā, bet nedomā ilgtermiņā.
“Es nepārtraukti dzirdu par šīm strukturālām reformām. Cilvēki atkārto šo birokrātisko žargonu valodu, bet man nav skaidri pateikts, kas ir strukturālās reformas. Dodiet man vienu piemēru. Tas man liek domāt, ka šie cilvēki – ugunsdzēsēji, paši īsti nesaprot vai negrib saprast, ko tas īsti nozīmē. Esmu sev definējusi, ko tas nozīmē – tas nozīmē atsijāt cilvēkus, kuri reāli dara darbu un kuri aiz durvīm sēž un dzer tēju. Varbūt daudzās institūcijās vajag likvidēt ēdnīcas un autobāzes. Ēdnīca, kas tas ir? Tā ir tīra padomju laika atlieka. Kur jūs citur pasaulē to redzēsiet, ka valsts institūcijās ir ēdnīcas? Paņemsim to naudu un pārliksim uz lauku skolām, lai tur bērniem ir ko ēst, paņemsim milzīgo naudu, ko izšķērdē autobāzes un nopirksim skolēniem laukos autobusus."
Viņa meklēja arī cēloņus, kāpēc Latvija nonākusi krīzē. V.Matīsa secina, ka kopš neatkarības atgūšanas 19 gadu garumā, Latvijā nav spēts likvidēt savējo sistēmu - kad amatus ieguva nevis kompetences dēļ, bet gan radniecības dēļ. Turklāt viņai nav pārliecības, ka jaunie politiskie spēki spēs strādāt citādi.
“Es sev definēju vienu no krīzes cēloņiem. Kā tika izveidotas institūcijas ‘90.gadu sākumā? Mēs redzējām skaidri, kā tas notika. Bet šī sistēma turpinājās. Es ļoti lūgtu jauniem politiskajiem spēkiem nopietni par šo problēmu domāt – gribētu dzirdēt, kāds būs šis kompetences siets, ko viņi uzliks visos līmeņos Latvijā. Lai mēs varētu teikt, ka karjeras veiksme ir atkarīga nevis no pazīšanām, bet no zināšanām. Es skatos uz jauniem spēkiem, bet es redzu daudz cilvēku, kuros ir iekodēta šī sistēma, viņi paši ir ieguvēji no tās. Tāpēc man grūti redzēt, kā viņi pēkšņi izmainīs savu DNS, ies uz īstu sacensību un īstiem konkursiem uzbūvētu sistēmu, jo viņi paši nav nākuši no tādas sistēmas,” radio intervijā teica politoloģe.
Kā bīstamu viņa novērtēja politiķu “bazūnēto”, ka pie smagās finanšu situācijas ir vainojamas rietumu bankas. Acīmredzot, ar nopietnu mērķi – lai Latvijas seja grieztos no rietumu virziena uz austrumiem, minēja V.Matīsa.
“Vai tās bija rietumu bankas, kas mūs noveda kraha stāvoklī. Galvenā vaininiece tomēr bija Parex banka. Mūsu pašu bāleliņu banka. Padomē sēdēja mūsu pašu politiķi – Šlesera partijas ievērojamie politiķi Andris Bērziņš, Kārina Pētersone, kā arī bijušais premjers Valdis Birkavs. Vai tie ir sliktie rietumi, vai esam paši vainīgi? Tas ir klasisks, klasisks gājiens. Kad pats esi vainīgs, mēģini novērst uzmanību, mēģini atrast ārējo ienaidnieku. Latvijā izrādās tas vaininieks – rietumi un rietumu bankas. Bet es konstatēju, ka šie politiķi, kas bazūnē, ceļ ažiotāžu pret rietumiem, viņi sūta savas bērnus rietumu skolās un ceļ villas Kirpā un Floridā. Kā tas var būt, ja bijušais premjers Kalvītis brauc vakariņot ar Putina kungu, noliedz rietumus, bet sūta savus bērnus mācīties dārgās privātskolās Amerikā? Sakiet, vai Krievijā nav hokejskolu? Neredzu loģiku. Iznāk tā, ka Latvija ir laukums, kur pelnīt naudu, ko iebāzt kabatās, lai varētu dzīvot ārpus Latvijas?”
Viņa arī minēja, ka spēcīgi izskan vadmotīvs, ka Latvijai vajag “stipru dūri un nevis gudru galvu”.
“Vadoņi Latvijā ir bijuši, bet es aicinātu padomāt, kāda bija šī pieredze, vai visiem Latvijas iedzīvotājiem bija labi, vai tikai tiem, kas bija nomenklatūras lokā. Vai mēs varam cerēt, ka mums no autoritārā vadoņa galda arī kas atkritīs? Tas latviešos ir iekodēts, ka varbūt arī kāda kripata atkritīs. Varbūt, vajadzētu izmēģināt īstas demokrātijas modeli. Tas, ka bijis līdz šim, ir bijusi pseido demokrātija. Esam dzīvojuši slēgtā autoritārisma sistēmā, kad dažiem ir labi, bet ne visai Latvijas tautai. Lūgtu iedzīvotājus padomāt, vai viņi vairāk cer uz to, ka autoritārā režīmā būs iespēja tuvināties galmam, vai cerēt uz taisnīgu demokrātisku sistēmu, kur visiem vajadzētu būt vienlīdzīgiem.”