Vladimirs Sokors: ASV Eiropu uzskata par atrisinātu problēmu
Cik atbilstīga ir sevišķi Austrumeiropā izplatītā sajūta, ka Savienotās Valstis pret Eiropu ir atvēsušas?
Centrālās un Austrumeiropas problēma iederas plašākā ASV–Eiropas attiecību lokā. Jau Buša administrācijas beigās ASV bija zaudējušas savu tradicionālo skatījumu uz Eiropu. Tas nebija Amerikas izvēlētas stratēģijas iznākums, bet gan atbilde uz tādu jaunu lielvaru rašanos kā Ķīna, Indija, Brazīlija un Turcija. Tomēr galvenokārt Eiropas fokusa zudums ir dēļ ASV pārņemtība ar Irānu, Afganistānu, Irāku un Tuvajiem Austrumiem. Tās ir hroniskas kaites, ko ASV ārpolitika pēdējos 10 gados nav spējusi atrisināt.
Tie tātad ir karstākas intereses punkti par, teiksim, Gruziju?
No stratēģiskā viedokļa Gruzija ASV ir ārkārtīgi nozīmīga. Tāpat arī Ukraina. Tomēr pārņemtība ar Afganistānu, arī Irāku un arī ilgstoši nepareizās attiecības ar Irānu ASV prasa neproporcionāli lielu naudas un militāro resursu, un politiskās uzmanības daļu. Tāpēc Amerikas uzmanība virzās prom no Eiropas.
Otrs iemesls ir tāds, ka ASV Eiropu uzskata par «atrisinātu problēmu» – tā ir miermīlīga, demokrātiska un plaukstoša, ja neskaita cikliskās krīzes. Aizvien vairāk tas sakāms arī par ES un NATO jaunajām dalībvalstīm. Tāpēc ļoti daudzi ASV neuzskata Eiropu par uzmanības vērtu.
Trešais iemesls Amerikas atvēsumam ir ASV iedzīvotāju sastāva maiņa. Eiropeiskās etniskās grupas salīdzinājumā ar neeiropeiskajām – spāņiem un musulmaņiem – elektorātā iet mazumā, tāpēc no šauru un īslaicīgu politisko interešu skatījuma šīs jaunās elektorāta grupas ir interesantas un uzmanības vērtas.
Šie ir trīs iemesli ASV atslābstošajai interesei par Eiropu, un sekas tam var būt ļoti draudīgas – pašām ASV. Eiropā ir tendence dibināt integrētus ražošanas kompleksus starp Krieviju un atsevišķu Rietumeiropas valstu industriālajām infrastruktūrām. Pieaug kopējās investīcijas starp Krieviju un Vāciju, un Francija šim piemēram gatava sekot.
Krievijai atsevišķās Centrālās un Austrumeiropas valstīs ir gāzes piegādes monopols vai katrā ziņā dominējošā pozīcija, un pārējā Eiropa kļūst aizvien atkarīgāka no tās resursiem. Krievijas varai paklausīgo oligarhu un valsts biznesa intereses aizvien vairāk saaužas ar Rietumeiropas interešu grupām – gan kapitāla, gan politikas jomā, kas savu labklājību saista ar attiecībām ar Krieviju. Tā ir skaidra un ar gadiem pieaugoša tendence. Vācijā tā ir izteikta, un nu Francija grasās šai ziņā sacensties, jo Sarkozī to uzskata par ļoti vēlamu. Viņa pozīcija ir, ka nedrīkst ļaut Vācijai vienai tikt pie tik priviliģētām attiecībām.
Un šeit parādās Mistral?
Precīzi.
Bet tam līgumam taču nav noteicošās lomas franču centienos?
Rietumu visa veida spēka grupām Krievija kļūst aizvien nozīmīgāka, tāpat ir redzams, ka šīs grupas savus mērķus aizvien biežāk sasniedz kopā ar Krieviju. Un no otras puses ASV Eiropas spēka grupām kļūst aizvien nesvarīgākas. Tas redzams arī pēc ASV vēstnieku kvalitātes līmeņa daudzās Eiropas valstīs. Daudzi no viņiem nav labas kvalitātes.
Izvērst jūs to, protams, nevēlaties?
Nē. ASV par Eiropu atceras, kad tai rodas nepatīkamas prasības. Piemēram, par sankcijām pret Irānu, kas Eiropai nozīmē miljardos mērāmas peļņas zaudēšanu. Krievijai šādu prasību nav. Vai arī dot karavīrus Afganistānai. Vai uzņemt Turciju ES. Tās eiropiešiem ir netīkamas lietas, bet ASV turpina to darīt, un tas tiek uztverts kā kaitinošs. Ilgtermiņā tam var būt pat tik bīstamas sekas, kā NATO saišu erozija, un tad ASV paliktu izolētas. Eiropa ir ASV vienīgais īstais draugs. Tāpēc par spīti atšķirībām un problēmām Amerikas pārākums pasaulē ir tieši saistīts ar tās attiecībām ar Eiropu. Ja šī saikne atslābs, ASV nebūs pasaules lielvalsts, un tai nebūs partnerības ar tādām valstīm kā Ķīna, Indija vai Brazīlija, vai vismazāk jau ar Krieviju. Tāpēc Amerikas draugiem Eiropā, sevišķi Centrālajā un Austrumeiropā, ir jāstrādā pie Eiropas fokusa uz attiecību ar ASV atjaunošanas. Cik vien iespējams, ir jākonstatē un jāvērš uzmanību uz tendenci zināmās Eiropas aprindās noslēgt individuālus interešu grupu darījumus, pat nevis valsts interešu darījumus, ar Krieviju.
Un šeit aktualizējas ES koordinācija.
Tieši tā.
Ko sakāt par «Pēcamerikas laikmetu», ko piesauc arī paši amerikāņi?
Šī domas līnija man ir pazīstama no dažādām diskusijām ar Amerikas analītiķiem un amatpersonām. Paralēla doma šai ir, ka amerikāņi nevarot būt eiropeiskāki par pašiem eiropiešiem. Tomēr man šķiet, ka pamatā tam ir tieksme attaisnot Amerikas iniciatīvas un fokusa zudumu.
90. gados un pat Buša administrācijas pirmajā termiņā ar visām tās kļūdām ASV tomēr bija lielvara ar iniciatīvu. Teiciens, ka «mēs nevaram būt eiropeiskāki par pašiem eiropiešiem» bija neiespējams, jo viņi paši sevi uzskatīja par Eiropas turpinājumu, kopā veidojot NATO divus pīlārus. Amerikāņi nevar teikt, ka kaut kas šeit nav viņu darīšana, jo ekonomikas, militārajā un enerģētikas nozīmē Eiropa vienmēr ir bijusi Amerikas galvenā prioritāte un tādai tai arī ir jābūt.
Ja Eiropa nav droša energopiegāžu vai militārās drošības ziņā, vai arī Eiropā vairs nav institūciju, kur klāt nebūtu arī Krievija, tad NATO ir pamatīgi apdraudēta. Jo tas nozīmētu, ka Eiropas valstis nav spējīgas pieņemt ASV atbalstošus, solidārus lēmumus, ja kāds, piemēram, Krievija, pret tiem iebilst. Nonākot pie šā punkta, amerikāņi beidzot saprot, kas ir likts uz spēles, lai saglabātu NATO viengabalainību. Proti, alianses lēmējvaras mehānismam ir jābūt pieejamam tikai un vienīgi dalībvalstīm. Būtu vislielākā kļūda radīt kaut kādu virsuzraudzības struktūru, kas pastāvētu pār vai pat tikai paralēli NATO, un kur Krievijai būtu veto tiesības. Tāpat kļūda būtu Krievijai piešķirt ne veto tiesības, bet vispār jebkādu balsi NATO iekšējos lēmumos. Tas NATO kā lēmumu pieņemšanas mehānisma viengabalainību sagrautu.
Vai šobrīd NATO iekšienē šādi draudi pastāv?
Jā. Krievijai ir sava veida neformālā balss NATO iekšienē. Tā nav oficiāla, tai nav veto tiesību, tomēr tāda ir, un tai jau ir ietekme uz lēmumiem. Dažas tēmas nevar tikt apspriestas bez Krievijas klātbūtnes. Citi lēmumi, piemēram, ieroču pārdošanas Krievijai bloķēšana, nevar tikt pieņemti, jo pēc dažu NATO vadītāju domām tas vai nu būtu legāli apstrīdams, vai arī sadusmotu Krievijas režīmu. Vai arī tādas interešu grupas, kā franču kuģu būvētājus, kurus pašlaik pārstāv Sarkozī. Tāpēc NATO kā lēmējinstitūcija patlaban nav bez zināmiem draudiem. Diplomātiski sakot. Un ir nepieciešami nopietni soļi, lai šo lēmumu neatkarību nosargātu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.