"Ažiotāžai vietas nav - baznīcā notiekošais nav izteiktāks kā visā valstī notiekošais. Tomēr cilvēkiem ir jābūt tikpat uzmanīgiem kā citās publiskās vietās - baznīca kā ēka nav brīva no negodīgiem cilvēkiem," atgādina Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs Kaspars Simanovičs, kura vadīto draudzi apsēdusi mazgadīgu zaglēnu "banda".
Rīgas Lutera draudze nav vienīgā, kura saskaras ar regulāru kaitniecību no likumam nepaklausīgās sabiedrības daļas. Janvāra sākumā Lēnu Romas katoļu baznīcas prāvests Andrejs Mediņš bija atradis kādu piedzērušu jaunieti guļam sniega kupenā un atļāvis viņam pāris nakšu pārlaist baznīcas īpašumā. Puisis saviem labdariem "pateicies", aiznesot baznīcas ziedojumu kasti ar aptuveni 20 latiem. A. Mediņš gan Dienai uzsvēra, ka puisis jau ir notverts un sodu saņēmis. "Ja cilvēkam nekas nav svēts, kāpēc lai baznīca būtu svēta?" viņš retoriski vaicā.
Prāvests uzskata, ka baznīcu apzagšanā vaina drīzāk ir psiholoģiska - būtu jāmaina cilvēku attieksme pret baznīcu. "Domāju, zādzību būtu daudz mazāk, ja baznīcas visu laiku stāvētu vaļā, nevis tiktu slēgtas ciet. Citādi rodas vēlme ielauzties, kaut ko paņemt, bet, ja baznīca būtu vaļā, viņi saprastu, ka tur nav ko ņemt," skaidro A. Mediņš. Šāda prakse tiekot piekopta viņa draudzē, un viņš uzskata, ka tas varētu nostrādāt arī citur, arī Rīgā.
"Padomju sistēma baznīcu uzlūkoja kā tādu marginālu un nevēlamu parādību, un baznīcu laupīšana, vitrāžu zagšana toreiz bija biežāk. Mums ir gaidas, ka brīvu Latviju apdzīvos cilvēki ar citu apziņu un attieksmi pret valsti, bet tā mainās vislēnāk, un netikumi vienmēr uzpeld. Arī Krievijā, kur kristietība ir nīcināta, redzam, ka kriminālā pasaule ar to nerēķinās," Dienai skaidro kultūrsocioloģe Dagmāra Beitnere.
Citi Dienas aptaujātie reliģiju pētnieki uzskata, ka zagšana no baznīcām varētu norādīt uz krīzes radītās nabadzības izraisīto bezcerību, kā arī uz sabiedrības sekularizāciju.
"Vēsturiski draudžu īpašumā var būt lielas materiālās un mākslas vērtības, kas zagļiem ir kārdinošas. Skaidrs, ka zaglis nav kurš katrs - arī cilvēki, kuri nav reliģiozi, nekad nezags ne no sakrālas, ne laicīgas telpas. No reliģiskā viedokļa cilvēkus agrāk zagt baznīcā atturēja, vienkārši sakot, bailes no Dieva soda. Acīmredzot tās ir gājušas mazumā," skaidro reliģiju pētniece Agita Misāne.
Viņasprāt, zagšana no baznīcas parāda sociālo normu spēka mazināšanos, cilvēkiem samazinās iekšējās barjeras pret likumu pārkāpšanu.
Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns uzskata, ka zādzības no baznīcām "liecina gan par lielo nabadzību, kas daudzus cilvēkus dzen bezcerībā, gan arī par to, ka sekularizācijas process baznīcu ēkām noņem sakralitāti, ar kuru cilvēku apziņā šīs ēkas bija apveltītas agrāk".
"Krīze ir brīdis, kad nedarbojas likumi. Pasliktinoties sociālekonomiskajai situācijai, sabiedrība degradējas arī morāli. Mēs redzam, ka visaugstākie ierēdņi apzog valsti, un kāpēc mums pret to cīnīties - tas izplatās kā domino efekts. Tie, kas normālos apstākļos nezagtu, šinī gadījumā zog," sacīja D.Beitnere. Viņa gan piebilst - kad tiek sasniegta kritiskā robeža, ir iespējams, ka sabiedrība saņemas un maina savu morālo stāju.
Pilnu Aigara Lazdiņa rakstu "Zagļi Dieva dusmu nebaidās" lasiet laikraksta Diena pirmdienas numurā!