Zanders: Alķīmiķi no Brīvības ielas

Abos gadījumos ir ideāls, vēlams mērķis, bet līdz šim to sasniegt nav izdevies – tiesa, dzīvības eliksīra vai "ilgtspējīgas attīstības" meklēšanas procesā ir šad tad izdevies atrast kādas noderīgas vielas vai secinājumus (piemēram, par liekiem valsts izdevumiem).Abos gadījumos procesu īstenotāji uzskata, ka sabiedrības vairākums slepeno zinātni nesaprot (un labi vien ir), lieto speciālu žargonu (kārtējie izdevumi, Bābeles ūdens, vispārējā kārtībā sadalāmā dotācija, Saturna jaunākais dēls utt.).Alķīmiskajam pasaules skatījumam ir raksturīga arī tieksme bezgalīgi daudzveidīgo pasauli tomēr kaut kā ieņurcīt kategorijās un pozīcijas. Tas, protams, ir ērti, jo pārskatāmi, tomēr šīs konstrukcijas ir viegli sagraujamas. Teiksim, ir zināms precīzs velnu saraksts – 126 gabali, ar Aāmonu sākot un Zeparu beidzot. Un tad atnāk negantnieks konkurējoša teologa vai ministrijas izskatā un paziņo, ka velni patiesībā ir 129 vai ka "funkcijas" (tikpat noslēpumains jēdziens kā velni) izvērtētas nepareizi. Un sākas vētrainas, ilgas diskusijas (labi vēl, ja bez pāvesta vai Valsts kontroles iesaistīšanas).Gadās arī tā, ka alķīmiķis savos mēģinājumos visas dzīvās radības (piemēram, Latvijas iedzīvotājus) saskaitīt un sagrupēt tomēr nogurst, apmulst, un klasifikācija izvēršas jocīga. Savulaik to jauki apsmaidīja Borhess ar šādu dzīvnieku iedalījumu: 1) tie, kas pieder imperatoram, 2) iebalzamētie, 3) dresētie, 4) piena sivēni, 5) sirēnas, 6) teiksmainie, 7) klaiņojoši suņi, 8) šajā klasifikācijā iekļautie, 9) tie, kas skraida kā traki, 10) nesaskaitāmie utt. Tā teikt, skatoties uz katru ailīti, it kā saproti, par ko ir runa, tomēr kopējā bilde sanāk nedaudz murgaina. Tas nav pārmetums alķīmiķiem – vienkārši interešu, vajadzību savijumus, pārklājumus nevar iespiest vienā definīcijā. Un tad sākas bezjēdzīgas diskusijas par to, ko kurš saprot ar definīciju. Piemēram, "valsts pārvalde". Kā kādā 17. gadsimta itāļu enciklopēdijā: suns – "visiem zināmais dzīvnieks"…Jāsaka, starpresoru un partiju cīniņi par budžeta «rumpi» senos laikus un tiem piemītošo domāšanu atgādina arī citā aspektā. Ir tāda lieta kā svētās relikvijas. Principā kopīgās ticības vārdā būtu pareizi, ka svētā ķermenis atrastos vienviet, bet kas to deva – ikviena katedrāle vai klosteris cīnās par savu mazumiņu. Piemēram, svētā Labrenča matu šķipsna glabāja Dženovā, pirksts – Florencē, zobs – Moncā, apakšžoklis – Viterbo, vēl viens zobs – Ragūzā, roka – Sjēnā utt. Un pamēģiniet svētā Labrenča pielūdzējus pierunāt relikvijas apvienot vienviet… Tā arī mūsu varas vīri turpina katrs cīnīties par savu budžeta "zobu".