Un kāda sakritība un prieks, ka tieši šodien es te jūsu priekšā stāvu kā Ventspils rajona kultūras darba organizatore, šī ir mana pirmā darba diena šajā amatā. Tā kā šis divu nedēļu pārrāvums kultūras attīstībā rajonā nekādu lielo skādi nenodarīja. Bet, kā saka, drusku ērmīga jau bija tā mūsu amatu likvidēšana Kultūras ministrijā, līdz ar to nav arī skaidrs, vai Kultūras ministrija nav atteikusies no vienas savas prioritātes – reģionālās kultūrpolitikas veidošanas? Vai šajos apstākļos, kad, veidojot novadus, ir tik daudz neskaidrību, tomēr nebūtu derējis viens kopīgs valsts modelis tam, kā veidot attiecības ar kultūras iestādēm, tautas mākslas kolektīvu vadītājiem, koru, deju kolektīvu virsvadītājiem? Kā notiks šī informācijas apmaiņa? Droši vien viss būtu citādāk, ja mēs patlaban nebūtu gadu pēc Dziesmu un deju svētkiem, bet gan gadu pirms, tad gan, domāju, neviens neriskētu apdraudēt mūsu vienīgo kultūras vērtību Dziesmu svētkus, kuri iekļauti UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Var daudz ko reorganizēt un likvidēt, bet pirms tam jāpiedāvā, kopīgi jāizstrādā jauns modelis, jauna shēma, kā strādāt tālāk, lai neciestu kultūras institūcijas pašvaldībās, lai cilvēkos, kuri visu mūžu nostrādājuši kultūras darbā, nepaliktu sarūgtinājums par nenovērtēto darbu.
Profesore Janīna Kursīte par šo plēnumu teikusi, ka te svarīgi izrunāt visu to, kas sāp šeit sapulcējušamies cilvēkiem, es teiktu, ka svarīgi vispār runāt, sarunāties, izrunāties, jo tad arī daudzas lietas atrisinās, mazinās savstarpējā spriedze un snobisms attiecībās starp kultūras cilvēkiem, jo darām taču vienu darbu, un domāju, ka darām to no sirds un pēc labākās sapratnes.
Mans Ventspils rajons, kas pēc reģionālās reformas pārtaps par Ventspils novadu, ir 14. pēc teritorijas lieluma Latvijā, aizņem 3,8% valsts teritorijas ar nepilniem 13861 tūkstoti iedzīvotāju, ar iedzīvotāju blīvumu 5,7 cilvēki uz km2, kas ir zemākais Latvijā ar 11 pagastiem un vienu pilsētu ar lauku teritoriju, kur darbojas 10 kultūras un tautas nami, kuros darbojas 55 dažādi tautas mākslas kolektīvi ar 696 dalībniekiem, darbojas 2 mūzikas skolas, 13 bibliotēkas. Saimniecība nav liela. Un tas viss izvietojas teritorijā ap lielpilsētu Ventspili.
Par profesionālās mākslas pieejamību laukos, teikšu, ka Ventspils rajona cilvēkiem ir visas iespējas izmantot Ventspils pilsētas piedāvājumu: profesionālo teātru izrādes, koncertus, arī biļešu cenas nav tik augstas kā galvaspilsētā, bet arī tas daudziem lauku ļaudīm nav pa kabatai, jārēķina vēl ceļa izdevumi, lai nokļūtu līdz Ventspilij no pagastiem. Šajos grūtajos ekonomiskajos apstākļos, protams, ka katra ģimene vispirms domā par to, kā izdzīvot un pēc tam par kultūras nepieciešamību jebkurā veidā; vai tā būtu izrādes noskatīšanās vai grāmatas iegāde. Vēl jau profesionālu aktieru, dziedātāju uzstāšanās, vai vismaz tādu, kuru sejas nepazūd no TV ekrāniem, tiek pirktas dažādu pagastu sarīkojumu kuplināšanai. Ir teiciens: viss maksā tik, cik tas maksā, izklaide, arī kultūras produkts. Taču reizēm man liekas, ka daža mākslinieka piedāvātā produkta cena ir nesamērīgi augsta, neatbilstoša kvalitātei, bet lauku kultūras darbinieks, gribēdams iepriecināt cilvēkus, aicina un maksā, labi ja vēl finanšu dokumentus var nokārtot likumīgi.
Vēl es gribētu pateikt par vienu lietu, kura mani sāpina un uztrauc, proti, par daļas sabiedrības attieksmi pret Dziesmu svētkiem. Līdzko parādās kāda diskusija par Dziesmu svētkiem interneta portālos, tā bieži lasāmi nicinoši komentāri par svētku nepieciešamību, par neracionālu naudas izmantošanu svētku rīkošanā. Droši vien daļa taisnības ir par tiem nesamērīgajiem un neadekvātajiem tēriņiem svētku rīkošanā, bet tiek apšaubīta pašu svētku nepieciešamība, tātad kaut kas nav kārtībā ar šīs sabiedrības daļas latviskuma, tautas piederības apziņu, jo Dziesmu svētki ir mūsu tautas svētums. Kas to latvietības apziņu šiem cilvēkiem ir atņēmis, kāpēc viņi nelepojas ar savas tautas garīgo, mentālo bagātību, bet nonicina to? Ceru, ka viņu nav daudz, tomēr to nevar neievērot. Varbūt skolās beidzot vajadzētu lielāku lomu piešķirt tieši mūzikas, kordziedāšanas, kultūras vēstures mācīšanai. Protams, skola ir mācību iestāde, kurā prioritāra ir zināšanu sniegšana tā sauktajos pamatpriekšmetos, bet jaunie cilvēki tikai iegūtu un visa sabiedrība veidotos daudz garīgi veselāka, īpaši jau lauku skolās, kur arī interešu izglītības pieejamība nav tik plaša. Īpaši aktuāli tas ir šobrīd, kad gatavojamies skolēnu Dziesmu un deju svētkiem.
Vēl par bibliotēkām, mūsu rajonā bibliotēku apmeklētāju skaits nav nedz strauji audzis, nedz krities, protams, jāņem vērā, ka liela daļa apmeklētāju izmanto internetpunktu pieejamību bibliotēkās, bet arī lasītāju skaits nav sarucis. Domāju, ka pašreizējā situācijā, pie dārgajām grāmatām, tas tikai vēl pieaugs.
Kultūras produkta piedāvājums cilvēkiem ir plašs: profesionālā māksla, kura jāpērk, piedalīšanās tautas mākslas kolektīvos arī kaut ko izmaksā pašam dalībniekam, muzeju apmeklējums atkal maksā, un tā varētu turpināt, bet tās algas nav tik lielas, lai visus produktus nopirktu, kaut gribētos jau nu gan!
Un tad jāsaka kā Pindacīšai no "Skroderdienām Silmačos", kad Ābrama nasta vaļā: kas par mantām, kas par mantām, būtu nu bijusi nauda!
Un beigās:
To es jums gribe pateikt pa tām lietem a to kultūr no Korzem, no Ventiņem. Jem pa lāb un neņe ļoune. Tāds viš i tas cilēks, rune, to ko ome! Tā viš i!
(Runa Radošo savienību plēnumā 2009.gada 1.jūnijā)
Ventiņš