Žaneta Jaunzeme: Domāt par vērtībām vai naudu

Mēs bijām trīs cilvēki: Latvijas Universitātes profesors Tālis Tisenkopfs, starptautisko attiecību speciālists Romāns Baumanis un es – riska, iespēju un pārmaiņu vadības speciāliste Žanete Jaunzeme. Mēs sākām strādāt, un pirmais un galvenais jautājums bija – kādu es vēlos redzēt savu Latviju? Kad mēs to pašdefinējām, tad sākām runāt ar cilvēkiem: «Bet kādu tu vēlies redzēt savu Latviju?», un atbildes bija mulsinoši vienkāršas. Pirmām kārtām cilvēki vēlējās vienkāršas lietas – zaļu Latviju, kultūras Latviju, izglītību, paši sev – veselību, attiecības ar ģimeni, ar bērniem, un nebija nekas tāds, kas būtu ārkārtējs, tikai vienkāršas lietas – Ziedoņa vārdiem runājot, «laiki nav svarīgi, svarīgs ir cilvēks. Nākotne būs, ja būs cilvēks». Bet kas tad ir cilvēks? Ko cilvēks rada, ko viņš veido? Un mēs diezgan viegli nonācām pie secinājuma, ka mēs nezinām, kas būs nākotnē. Kā atklās universa enerģiju, kādi būs izgudrojumi citās enerģijas jomās, nanotehnoloģijās vai kādos citos brīnumos, tātad «runa nav par krekliem, runa ir par sirdsapziņu». Sirdsapziņa ir tā lieta, kas cilvēkam būs vienmēr, lai kādi būtu laiki, kādas lietas. Ja tev ir sirdsapziņa, tu vari vadīt valsti, ja tev ir sirdsapziņa, tu vari vadīt uzņēmumu, un tieši tas, kādā veidā es domāju, rada nākotnes lietas. Un tad ir jautājums, kas ir ap sirdsapziņu? Vērtības. Vērtības ir iemiesoti ideāli, un mēs sākām meklēt, kādas ir vērtības. Izrādās, katram cilvēkam ir savas vērtības, kuras viņš nevienam negrib atdot, negrib tajās dalīties, un tās ir ļoti svētas lietas, ko viņš uzskata par svarīgākajām dzīvē. Tas ir saprotams un akceptējams, bet mums kaut kādā veidā ir jāsadarbojas, jārunā savā starpā, jāciena kaimiņi, jāciena draugi, darba kolēģi, visi šeit sēdošie zālē, arī cittautieši uz ielas un politiķi, bet kā tad mēs varam sadarboties? Mums ir jārada kopīgās vērtības. Un mēs sākām izpēti – kādas tad ir mūsu kopīgās vērtības? Izrādījās, ka ir ļoti maz pētījumu par latviešu kopīgajām vērtībām, un mēs uzsākām šo pētījumu. Mēs aicinājām cilvēkus darba grupās un jautājām, kādas ir bijušas latviešu pagātnes vērtības, šodienas un nākotnes? Mēs veicām lielus pētījumus un nonācām līdz tādām piecām lielām vērtībām, kas mums šķita ļoti svarīgas.Pirmā vērtība mums šķita cieņa. Ja es cienu sevi, es cienu citus un spēju sadarboties. Otra lieta, kas mums likās svarīga – bērni. Bez bērniem nav nākotnes, bez bērniem nav ģimenes, kas ir valsts pamats, un domāšana par bērniem ir ilgtspējas domāšana, jo man šodien ir jādara tā, lai rīt maniem bērniem būtu, kur dzīvot, un tas izslēdz iespēju domāšanā raust šodien. Trešā vērtība – zinātkāre. Mēs pētījām latviešu vērtības jau no jaunlatviešu laikiem. Latvieši ir devušies mācīties uz Tērbatu un Santpētērbugu, tāpat kā šodien latvieši dodas uz Harvardu vai Oksfordu, un tam pamatā vienmēr ir bijusi zinātkāre, un man šķiet, ka tā ir viena no mūsu galvenajām vērtībām. Ceturtā vērtība – izcilība. Mēs nonācām pie secinājuma, ka Latvija ir tik maza valsts un mūsu ir tik maz, tāpēc, lai ko mēs darītu, mums ir jādara izcili. Mēs nevaram šķiest resursus, mums nav tādu iespēju. Mums ir jāpārdomā, jānomērķē, un katrs darbiņš jāpadara izcili. Turklāt izcils var būt ne tikai Valsts prezidents vai aktieri, izcila var būt arī tante laukos – kopt savu dārziņu, pieskatīt bērnus vai bērni – mācoties skolā. Piektā ir iesakņotība – kultūrā, dabā, Latvijā. Jautājums – varbūt ir vēl kāda vērtība? Pirms diviem gadiem mēs radījām vīziju – uz vērtībām balstīta Latvijas izaugsme ar izcilību un atbildību par padarīto. Un kas notika? Mūs norēja, izsmēja un teica: «Nu, ko jūs ar tām vērtībām, vīzijām? Padomāsim labāk par naudu!»