Tagad daudziem topā ir humānāka izskata trīsstāvu ēku ciemati - snaudulīgas, komfortablas, drošas ģimenes dzīves iemiesojumi. Dzīve kā laukos Esam dzirdējuši, ka pie Dreiliņiem šādu apbūvju esot savairojies kā sēnes pēc lietus, tāpēc izvēlamies braukt ārā no Rīgas pa Deglava ielu. Braucot vērojam, kā reiz populārās betona daudzstāvenes pilsētas robežas virzienā pakāpeniski zaudē krāsu, kļūstot drūmākas, līdz nonākam "tranzītzonā" ar lietišķo apbūvi, un tad sākas pļavas. Svaigi dzeltenos Jaunbiķerus iztālēm saskatām pie Deglava un Lubānas ielas stūra. Tā ir trīsstāvu ēku kolonija patukša ceļa malā ar nesen izraktiem kanāliņiem, plašiem zālieniem, priedēm, soliņiem, rotaļlaukumiem un stāvvietām. Mašīnas pārsvarā labas, lai arī ne pašas dārgākās, kas liecina par zināmu ienākumu līmeni.
Starp ēkām pastaigājas mammas un tēti ar bērniem. Vienu no mammām - Kiru ar mazo meitēnu - sākam izprašņāt. Noskaidrojam, ka pirms tam viņa dzīvojusi centrā un Ķengaragā. "Šeit ir ļoti laba vieta, mežam blakus. Pašreizējā situācijā dzīvokļi ir padārgi, bet pirms krīzes bija ļoti labi," atsaucīgi stāsta Kira. Ļoti ērti nokļūt centrā, tāpat kā no Pļavniekiem vai Purvciema, tikai 15 minūtes. Veikali gan nav tuvu - vien Mežciemā, un tas pats visai dārgais Sky. Bērniem te esot ļoti labi. Blakus ezers. Gandrīz visi dzīvokļi ciematā ir izpirkti, un pārsvarā tajos dzīvo jaunas ģimenes. Draugiem atbraukt ciemos gan nav sevišķi ērti, ja vien balle nav līdz rītam, - pēdējais maršruta taksometrs uz centru dodas ap 20-21. "Pēc dzīves centrā te ir kā laukos, pēc Ķengaraga - lieliski, jo tur bija krimināli. Šeit var atstāt mašīnu uz ielas. Te dežurē apsardzes firmas. Bet lukturus jau noņēma - kā krīze sākās," saprotoši iesmejas Kira.
Bērnu rotaļlaukuma kāpnēs, kājas šūpojot, sēž trīs prāvi pusaudži - Kaspars, Rūdolfs, Ralfs, attiecīgi 12, 14, 16 gadu veci. Zēni ir no Dreiliņiem - kopš noņēma skeitborda rampas, tur nav īpaši interesanti. "Mēs te atnākam palēkāt. Te ir kluss, mierīgs. Nav dzērāju. Dreiliņos daudz dzērāju. Sasit kaut ko. Tur pa zaļo zonu mašīnas braukā," stāsta Kaspars, - "Te pagaidām tā nav. Bet arī Dreiliņos sākumā viss bija kārtībā." Divi no puišiem agrāk dzīvoja Āgenskalnā. Joprojām tur mācās, tāpēc katru rītu braukā uz tālo Pārdaugavu. "Āgenskalnā ļoti daudz zog. Pie skolas draugiem ņem telefonus nost. Dreiliņos arī zog. Motorolleri nozaga," paskaidro Kaspars.
Uz atvadām no Jaunbiķeriem uzrunājam Jūliju, jaunu sievieti ar zīdaini. Arī viņa atzinīgi novērtē savu jauno dzīvesvietu. "Patīk, ka mājām nav daudz stāvu. Kā tāds mazs ciematiņš, visi zinām cits citu. Manā kāpņu telpā ir septiņas vai astoņas ģimenes ar bērniem. Vairums līdz 35 gadiem. Mēs jau smējāmies, ka varam šeit atvērt savu bērnudārzu," stāsta Jūlija.
Garlaicīgi, toties mellenes
Pavisam klusu ir vietā, kur ierodamies pēc tam - Beberos, pilsētas pretējā galā, netālu no Piņķiem. Tā ir vēl idilliskāka, krāsaināka un nofrizētāka ciešu ēku kopa ar dīķi un tiltiņu ciemata vidū, bet tajā pašā laikā dveš zināmu anonimitāti. Tikpat kā arī nemana cilvēkus. Tāpēc uzrunājam pirmo, kuru pamanām. Tā ir Lija ar mazmeitiņu Emīliju, kura ciemata šķietamo noslēgtību kompensē ar bezgala draudzīgu smaidu, māj ar roku un, kamēr vecāmāte ar mums runājas, mēģina grauzt akmeņus un bēgt. Stāsts ir līdzīgs kā Jaunbiķeros - ciematā arī dzīvo pa kādam vecākam cilvēkam, taču pārsvarā jaunas ģimenes ar bērniem, kuras mēs diemžēl neredzam. "Mēs esam ļoti apmierināti. Kaimiņiem bija remonts jātaisa pēc ievākšanās. Bet mums ir laimējies. Parkets tāds, kā patīk, koka durvis un logi, ēka elpo. Kad to pirkām pirms pieciem gadiem, vēl lētajā vilcienā spējām ielēkt, pēc tam jau cenas bija augšā," slavē Lija, kas pati ir tukumniece, - "Te pat ir pārāk droši, lai gan vienu mašīnu kaut kad sen nozaga." Beigās piezogas nelabojamai pilsētniecei nenovēršamais jautājums - vai nav nedaudz vienmuļi dzīvot tik klusā un savrupā vietā? "Pašreiz jāstaigā pakaļ mazmeitai, bet, kad mazais būs bērnudārzā un būšu brīva, tad varbūt būs garlaicīgi. Tad varbūt braukšu uz Rīgu. Tagad man ir brīnišķīgs mežs ar mellenēm," saka Lija.