Lai iepazītu Centrāltirgus "organismu", jāceļas ļoti agri
Šoreiz ieripoju tirgū vēl agrāk, no krastmalas puses, dārzeņu, zaļumu un puķu laukumā, kad paviljoni vēl slēgti. Manu ceļu šķērso preču vedējs uz spilgtās rīta gaismas pielietās ielas fona — hrestomātisks tirgus skats, mostošās dzīvības spilgta aina, kā no impresionistu gleznām. Pārdevējas pulcējas bariņos, kārto preces, runājas, uz galdiem līdzās precēm kūp kafija un tēja plastmasas glāzītēs.
No maija līdz oktobrim
Pieeju pie pirmā galda, kur runājas tirgus sievas, arī simpātiskā Ludmila. Viņa gan nevēlas fotografēties. "Pārpircēji visu nakti ņemas — nakts tirgus ir tepat blakus. Es sešos jau vienmēr esmu šeit, ceļos četros," stāsta Ludmila. Apmēram puse pārdevēju ir ar savu produkciju, puse — ar svešu. "Tas atkarīgs no tā, cik jums ir produkcijas — ja liela zeme, tad algo pārdevējus, ja maza — tirgo pats," skaidro Ludmila, kuras dārza platība ir apmēram 1200 kvadrātmetru pie mājas Jūrmalā. Ļoti daudz tirgotāju ir no Jelgavas, Bauskas, Iecavas.
Maijs vairākumam vietējo audzētāju, arī Ludmilai, ir tirgus sezonas sākums. Un Ludmilai maijs sākas ar redīsiem. Pēc tam līdz pat sezonas beigām tiek pārdoti zaļumi. Tirgus sezonas ilgums dārzeņu audzētājiem atkarīgs no laika apstākļiem. Pēdējos gados bijis garš rudens, un attiecīgi sezona beidzas tikai oktobra vidū. Brīvdienas gan ir relatīvas. "Kas ir brīvdienas? Vajag sagatavot dārzu, un dārzā jau sākam martā strādāt," skaidro Ludmila. Vai viņa strādā iztikai? "Nu kāpēc? Arī hobijam," viņa atbild, "daru tāpēc, ka patīk un lieka naudiņa nav par sliktu."
Ne tik pļāpīgi
Sortimentu nosaka izjūta. "Ir tā — kāds augs tevi mīl un padodas. Man tie ir redīsi, spināti, zaļumi — rabarberi, kressalāti, rukola, lociņi, dillītes, pētersīļi. Un jāaudzē tas, kam ir pieprasījums. Katru gadu kaut kas mainās, es sekoju zaļumu modei," iesmejas Ludmila. "Baziliku sākuši ēst vairāk. Sākam rukolu audzēt. Agrāk tikai klasiku pirka — dilles, pētersīļus, selerijas. Cilvēki ļoti daudz zaļumus sākuši ēst, to pašu kinzu, ko agrāk tikai dienvidu cilvēki ēda."
Pieeju jaunam un muskuļainam skarba paskata vīram, kurš enerģiski tukšo kartupeļu maisus. Viņš ir nerunīgs, ar grūtībām izvilinu, ka kartupeļi esot viņa paša un viņš tos tirgojot visu gadu. Tad vēl saruna ar Svetlanu, pēc izglītības ražošanas tehnoloģi, kuras arods nevienam vairs nav vajadzīgs. Tagad viņa tirgo saimnieka produkciju no Ķekavas un no pārdotā saņem apmēram 10%. Pirms ieiešanas paviljonos piestājam, lai papļāpātu ar gados jaunāku tirgussievu, kura pārdod kraukšķīga izskata mazsālītus gurķīšus. Viņa jau sāk stāstīt, cikos brauc uz darbu, kad sarunā iejaucas vecāka kolēģe, kura strupi noskalda: "Kā gribam, tā braucam! Nevajag Dienā rakstīt." Gurķīšu pārdevēja nodur acis, mulsi smaida un klusējot krauj "akvārijā" savus gurķīšus. Būt žurnālistei ne vienmēr palīdz. Tas ne visus aicina uz vaļsirdību.
Iegājuši gaļas paviljonā, ar fotogrāfu piestājam pie vienas no daudzajām tirgus ēstuvēm, kur paraugam vitrīnā izlikti visi ēdieni — pārsvarā desas un kotletes ar kartupeļiem un olas. Paši nopērkam kafiju (šķīstošo) un olmaizes ar milzīgām vēršacīm. Vīri pirms mums pasūta prāvas kartupeļu un desu porcijas — septiņos no rīta. Kad esam pabrokastojuši, veras arī pārējie paviljoni. Salīdzinot ar dārzeņu un zaļumu laukumu ārpusē, paviljonos ir modes skate. Pārdevējas kārto galvassegas, ar roku piegludina virsdrēbes un notrauš no tām putekļus. Šīm pilsētas dāmām arī nav jāceļas tik agri. "Mums jau te jābūt tikai desmit minūtes pirms vēršanās, nav kā dārzeņu pārdevējiem!" mundrā bezrūpībā attrauc Piena produktu nodaļas pārdevēja, kas, šķiet, pieradusi ne vien pie pircēju simtiem, bet arī dažādiem dīvainiem jautājumiem un "tūristu" uzmanības.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.