Atzīmējot savu 140.gadadienu, LNVM turpmākos divus mēnešus ik nedēļu īpašā vitrīnā izstādīs vienu eksponātu no apmeklētājiem ikdienā nepieejamām muzeja kolekcijām. Pirmais šāds īpašais eksponāts būs «Melnā roka».
Tā atrasta senā latgaļa apbedījumā apmēram viena metra dziļumā Rāznas ezera dienvidu krastā 1956.gada oktobrī. Apbedījumu, rokot kartupeļu bedri, uzgājis Bernards Zaremba. Bedrē bez citiem kauliem bijusi arī mumificējusies roka ar karavīra aproci. Uz rokas pirkstiem saglabājušies četri spirālgredzeni. Kapā līdzi likts šķēps, šaurasmens cirvis, četras pakavsaktas un josta.
Kapa inventārs datējams ar X gadsimtu vai XI gadsimta sākumu. Par apstākļiem, kādos «Melnā roka» ir mumificējusies, drošu ziņu nav.
«Bērnībā ikviens no mums ir klausījies un stāstījis spoku vai šausmu stāstus, kas saistīti ar kapiem, nāvi. Viens no briesmīgākajiem tēliem šajos stāstos ir melnā roka, kas izlien no kapa, satver un ierauj kapā. Ir daudz šāda sižeta šausmu stāstu. Kāpēc tieši melnā roka?» min LNVM arheoloģijas nodaļas vadītājs Jānis Ciglis.
Viņš skaidro, ka viena no versijām, kāpēc šādi stāsti radušies, ir mumificējušos roku arheoloģiski atradumi. «Cilvēka miesa mumificējoties iegūst melnu krāsu. Un mūmijas bija labi pazīstamas seno kapeņu aplaupītājiem. Domājams, arī Latvijā senatnē zemes darbos dažkārt skarti seni apbedījumi un varbūt ir gadījies atrast pa kādai melnai rokai. Tādējādi radies ticams pamats šādiem folkloras sižetiem,» J.Ciglis norāda.
Latgaļu arheoloģiskajā materiālā zināmas vairākas mumificējušās rokas. Viena no tām atrodas Pleskavas muzejā Krievijā. Tā atrasta XIX gadsimtā Pleskavas tuvumā apbedījumā kopā ar latgaliskām senlietām. Daži mumificējušies roku fragmenti iegūti Ludzas Odukalna kapulaukā XIX gadsimta beigās veiktajos izrakumos un tagad glabājas Ermitāžā Pēterburgā.
Visi zināmie atradumi iegūti XIX gadsimta izrakumos vai kā savrupatradumi. Visticamāk, zemes sastāvs, sausums, bronzas konservējošā loma vai vēl citi apstākļi ir sekmējuši atsevišķu ķermeņa daļu saglabāšanos.
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ir lielākā latviešu tautas muzejisko vērtību krātuve. Tas dibināts 1869.gadā kā Rīgas Latviešu biedrības muzejs. Kopš 1920.gada muzejs atrodas Rīgas pilī, bet 1924.gadā tas ieguvis valsts muzeja statusu.