Ziemassvētki Rīgas patversmēs

un 31.decembra vakarā tiek pasniegtas svētku vakariņas. Tomēr ir grūti iztēloties vietu, kas šķistu vēl tālāk no mājām. Ierodoties vīriešu patversmē Maskavas ielā, vispirms nākas aizmēzt stereotipus. "Es nezinu no kurienes jums tāda informācija," uz jautājumu, vai patversmju rezidenti pārsvarā ir alkoholiķi vai narkomāni, atbild Maruta Bubene, Rīgas patversmes sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja. "Lielākā daļa šeit nokļuvušo ir mākleru apkrāptie, dzīvokļu tirgus nelikumīgās puses ķīlnieki. Citi iemesli, kāpēc kļūst par bezpajumtnieku, — konflikts ģimenē vai nespēja pārkvalificēties, kā dēļ tiek zaudēta darbavieta, tāpēc iekrājas parādi, un cilvēks tiek izlikts no dzīvesvietas. Tādu ir ļoti daudz. Cilvēki, kuri ir apvainojušies gan uz valsts iekārtu, gan visu apkārtējo pasauli, jo uzskata, ka viņiem ir nodarīts pāri," skaidro M.Bubene. Patversmē nav mazums ļaužu ar augstāko izglītību, pat divām. Tad, protams, ir grupa klientu, kuri raizes par savām nebūšanām gremdējuši alkoholā. Vīriešu Rīgas patversmēs ir aptuveni trīs reizes vairāk nekā sieviešu. "Sievietes ir sīkstākas krīzes situācijā. Var redzēt, ka daļa vīriešu bijuši apčubināti, aprūpēti, un viņi no sociālajiem darbiniekiem prasa, lai pildītu tās pašas funkcijas, ko pildīja sieva, māte vai māsa," secina M.Bubene. Neizrāda svētku sajūtu Svētkos klientu skaits sarūk. Kas var, dodas pie paziņām, citi svin uz savu roku. Gan pagalmā, gan ēdamzālē izliktas nelielas eglītes. Tās pelēcīgo noskaņu nedaudz neitralizē. Arī nobarotais, omulīgais kaķis, kas laiski slāj pa koridoru, rada mājīgāku iespaidu. Katru gadu Ķengaraga bibliotēka vīriešu patversmē rīko Ziemassvētku koncertu. Savukārt viesnīca Alberts servē svētku vakariņas sieviešu patversmē Bārdziņu ielā un ģimeņu nodaļas bērniem sarūpē dāvanas. Viņus apdāvina arī Latvijas Starptautiskās skolas audzēkņi Jūrmalā. Šogad pretēji citiem gadiem minētie trīs ir vienīgie labdari. Vakariņas tiek organizētas visos valsts svētkos. Svētku sajūta tādās iestādēs kā patversme labākajā gadījumā rodas tikai pašā Ziemassvētku vakarā. "Svētku vakariņas viņi ļoti gaida, jo, sēžot pie svētku galda, šķiet, atceras to, kas ir bijis kādreiz, to labāko," stāsta Bubene. Viena liela daļa, sevišķi, vīrieši, gan cenšas neizrādīt, ka ir svētki. Vēl nesagrauti sapņi Sieviešu patversme Bārdziņu ieliņā pirmajā brīdī šķiet vēl nomācošāka nekā vīriešu. Taču cilvēciski tā ir daudz atvērtāka vieta. Sievietes labprāt runā, un jaunākā no tām — puiciskā Nataša (35) ar rūķa cepurīti galvā —, jautāta, vai viņu drīkst nofotografēt, atbild ar entuziasmu: "Mani? Protams! Vēl paņemšu zaķīti rokās." Viņa ar pārtraukumiem ir bijusi patversmē kopš 4.janvāra. Arī svētkus viņa sagaidīs patversmē. "Visiem savas problēmas, ja man kāds piezvanīs un uzaicinās, tad nākšu. Bet tā neuzprasos. Man māsa netālu dzīvo, viņa mani uzskata par bomzi," stāsta jaunā sieviete, kas strādājusi rūpniecībā un celtniecībā. Patversme viņai esot kā "pionieru nometne". Trešā pieturas vieta ir Pestīšanas armijas dienas aprūpes centrs, kur ir bērni no riska ģimenēm. Viņi var tur iet pēc skolas un uzturēties līdz pusastoņiem vakarā. Centrā viņi dabū dušu, vienu siltu maltīti, konsultācijas un iespēju izmācīties. "Mājās bieži daudz bērnu, maza istabiņa, maza virtuvīte, nav kārtīga ēdiena, nav arī kārtīgas dušas, par kārtīgām tualetēm pat nerunājot," stāsta Inese Krastiņa, centra vadītāja. Telpas, salīdzinot ar pieaugušo patversmēm, ir kā diena pret nakti — patīkamas, pildītas ar labu, cerīgu noskaņu. Bērni tieši tobrīd gatavojas Ziemassvētku mielastam, kam piparkūkas cepuši paši, priekšnesumam un dāvanu saņemšanai. Krastiņas vārdi precīzi raksturo kraso kontrastu starp pieaugušo patversmēm un bērnu centru: "Vispār viņi ķepurojas, cik var. Bērni ir atvērti — iekšā potenciāls, nākotnes sapņi, kas nav sagrauti.