Un tie vairs sen nav kaut kādi galēji margināli domājoši pāris procenti rasistu, kādi sastopami jebkurā sabiedrībā. Tā ir gandrīz piektā daļa visādi citādi godājamu un pavisam normālu Francijas pilsoņu. Turklāt aptuveni līdzīgs procents vēlētāju šāda veida partijas atbalsta arī virknē citu kontinenta valstu (jā, jā, to vidū ir arī Latvija ar savu Visu Latvijai!/TB/LNNK), un tas nozīmē tikai to, ka patiesībā Lepenas panākumi ir likumsakarīgi.
Virspusēji skatoties, Lepenas atbalstītājiem prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā vajadzētu paust nepārprotamu atbalstu pašreizējam prezidentam Nikolā Sarkozī. Jo kas gan sevi cienošam galēji labēji noskaņotam indivīdam varētu būt kopējs ar tādu nožēlojamu sociālistu, kāds ir Fransuā Olands? Labējo dabiskie ienaidnieki ir kreisie, un šī būtu lieliska iespēja Sarkozī kopā ar Lepenu reizi par visām reizēm ierādīt sarkanajiem viņu īsto vietu.
Taču šobrīd māc šaubas, ka tā tiešām notiks, var izrādīties, ka Lepenas fanu vairākums nosveras Olanda pusē un ekonomiski labējais Sarkozī ar kaunu tiek aizslaucīts vēstures mēslainē. Jo, lai gan aiz inerces dēvēti par labējiem, patiesībā šo partiju atbalstītāji ekonomiski jau sen kā uzskatāmi par kreisajiem. Vairumam no viņiem nav pieņemamas lielkapitālistu vērtības, un viņi iestājas par darbaļaužu interesēm. Viņi ir gan nacionāli, gan sociālistiski noskaņoti, un tikai vācu nacionālsociālisma noziedzīgais mantojums ir iemesls, kādēļ šie jēdzieni netiek savienoti vienā vārdā.
Tas viss gan nenozīmē, ka Lepena un viņai līdzīgie kādreiz tiešām reāli nāks pie varas. Francijā un citās vecajās demokrātijās (taču ne Austrumeiropā) imigranti veido lielu vēlētāju daļu, un tas šādiem cilvēkiem arī turpmāk ļaus varenajiem pakutināt nervus. Taču ne vairāk.