Nevienam nav noslēpums, ka starp Briseli un vairākām dalībvalstīm šobrīd valda visai nokaitēta atmosfēra, visām finanšu grūtībās nonākušajām valstīm pēc kārtas tiek izrakstīts stingrs taupības režīms, un tas Eiropas metropolēs ik dienu uz ielām dzen tūkstošiem protestētāju.
Striktā ES taupības politika līdz šim lielā mērā balstījās uz secinājumiem, ko savā apjomīgajā pētījumā Growth In The Time of Dept jeb Izaugsme parādsaistību laikmetā bija izvirzījis prominentais ekonomikas profesoru duets Karmena Reinharta un Kenets Rogofs, kurš, starp citu, vienlaikus ir arī šaha lielmeistars un 1976. gadā pat sacenties ar mūsu Mihailu Tālu. Lai vai kā, pētījuma secinājumos teikts, ka valsts parādsaistības, kas pārsniedzot 90% (no IKP), nozīmējot ekonomikas augšupejas apstāšanos, 90% tā ir robeža, šāds parāds noved valsti bīstamā stadijā. Ja tiek pārkāpta 90% robeža, ekonomiskā izaugsme apstājas.
Vēl februāra beigās ES ekonomikas komisārs Olli Rēns skubināja dalībvalstu finanšu ministrus ieviest radikālākus taupības pasākumus, jo to nepieciešamība izrietot no nopietna zinātniska pētījuma, kurš noteic, ka brīdī, kad valsts parāds sasniedzot 90% robežu, tam ir izteikti negatīva ietekme uz ekonomikas izaugsmi. Sevišķi dārgi šīs robežas ievērošana ir izmaksājusi Spānijai.
Tāpēc jo pārsteidzošāki šķita ES vadošo ierēdņu nesenie izteikumi par to, ka agresīvā taupības politika ir jāpārdomā. Lai cik neticami tas izklausītos, pie nozīmīgās virziena maiņas ir vainojams kāds ASV Masačūsetsas Universitātes students, kurš atzītajā pētījumā atradis kļūdu aprēķinos. Rūpīgi pārbaudot Eiropai tik nozīmīgo pētījumu, tās pašas universitātes profesors Roberts Pollins atrada vairākas rupjas kļūdas datu izvērtēšanā, kas izpaudās gan ar nepilnībām Exel datu tabulas iestatījumos, gan selektīvu vairāku valstu ignorēšanu aprēķinos. Pats Rogofs pētījumā pieļautās kļūdas daļēji jau ir atzinis.
Nav gluži tā, ka tagad pēkšņi pati ES taupības politika būtu pašā saknē nosodāma un atmetama, saprātīga budžeta konsolidācija un zināma fiskālā disciplīna eirozonā bija nepieciešama jau sen, taču šīs striktās, kļūdaini noteiktās robežas dēļ eirozona ir piedzīvojusi vairākus satricinājumus, un ar agresīvajiem taupības pasākumiem strauji ticis izsmelts iedzīvotāju uzticības kredīts. Jo ļaunāk, eirozonas parādu nasta turpina palielināties, bet ekonomiskā izaugsme joprojām ir ar mīnusa zīmi priekšā.
Šī stāsta morāle ir pavisam vienkārša - arī atzīti ekonomikas profesori ir tikai cilvēki, un viņu izvirzītās teorijas ne vienmēr jāuztver kā akmenī iekaltas, ambīcijas un vēlme pierādīt savas hipotēzes pareizību dažkārt var izrādīties augstākas par akadēmiskajiem principiem. Par nožēlu mums visiem.