Attiecībā uz izmaksām šeit jārunā vienīgi par prioritāšu jautājumu. Parakstu vākšana referendumam izmaksā aptuveni pusmiljonu latu, kas katram valsts iedzīvotājam nozīmē ceturtdaļsantīma ziedošanu. Pats referendums ir dārgāks, taču arī tas šķiet nenozīmīgi apmaiņā pret iespēju ar tautas vairākumu tieši iejaukties svarīgos valsts lēmumos.
Domājot par Latvijas Republikas Saeimu referenduma diskusijas kontekstā, var nonākt pie slēdziena, ka arī šī instance ir demokrātiska izšķērdība. Tā taču aprij mūsu nodokļu maksātāju naudu, un galu galā deputātu balsojums bieži nav racionāls, bet balstīts uz politiskās apvienības lēmumu, kas savukārt bieži panākts politiskas tirgošanās rezultātā un mēdz būt populistisks.
Ja tauta ir pārāk neaptēsta, lai būtu spējīga izšķirties par pareizo atbildi referendumā, tad tai principā arī vajadzētu atļaut balsot tikai par vienu partiju. Pietiek tikai kādu lietu saistīt ar Staļinu, lai veiksmīgi sabojātu tās tēlu, un tā var darīt arī šoreiz. Viltīgajam stratēģim un viņa bieži mirstošajiem domubiedriem nepārprotami bija skaidra nākotnes vīzija un plāns, kā to sasniegt. Vidējam proletārietim jau nepiemita pietiekams domas dziļums, lai saprastu, ka vēdera kurkstēšanas apklusināšana nedrīkst būt prioritāte. Un acīmredzot arī vidējais latvietis šobrīd vadās pēc aplamas vērtību skalas.
Diemžēl sliktu piemēru ir vairāk nekā labo. Francijā un Nīderlandē referendums tika atzīts par nevajadzīgu līdzīgi kā esperanto vārdnīca. Par pamatu tam kalpoja jaunās ES satversmes izbrāķēšana tautas nobalsošanas ceļā. Acīmredzot ne visi jau ir gatavi valsts svarīgās kompetences uzticēt ES centrālvarai, taču tas Briseles polittehniķus neatturēja īstenot savu ciešākas Eiropas ideju. Satversme tika kosmētiski izmainīta un nosaukta par Lisabonas līgumu, tam sekoja Francijas un Nīderlandes referenduma instances likvidēšana, bet Īrijā tika noorganizēts never-end-ums jeb referendums, kas nekad nebeidzas, jo par līgumu tika atļauts balsot tik ilgi, kamēr Zaļās salas iedzīvotāji nobalsoja «par».
Kaut arī referendumā par otro valsts valodu Latvijas lielākajai minoritātei skaidri tika parādītas iespēju robežas, pie mums tās ir un paliek bailes no etniskas dabas jautājumiem, kas ber smiltis unikālajā tautas nobalsošanas mehānismā. Savu prīzi zobratos iekaisa arī politiskās elites bailes no Latvijas iedzīvotāju iespējamās nepaklausības saistībā ar ES lēmumiem.
Daļa sabiedrības ir pārāk aizrāvusies ar pragmatiku un aizmirsusi, ka referendums ir neatkarīgas Latvijas tradīcija un līdz šim nav bijis šķērslis vai traucēklis valsts attīstībā. Referendums drīzāk ir bijis kā iespēja izvēlēties.