Aizvadītās nedēļas nogalē mūs sasniedza visai dramatiskas ziņas par to, ka Musulmaņu brālības (MB) demonstrācijas laikā nogalināti vairāk nekā 70 un ievainoti ap tūkstoti demonstrantu. Nacionālā gvarde, lai apturētu demonstrantus, nav tikai niekojusies ar gumijas lodēm, asaru gāzi un ūdensmetējiem, bet plaši pielietojusi arī ieročus ar letālas darbības munīciju.
Biju jau sagatavojies skaļām nosodījuma zalvēm no starptautisko mediju un demokrātisko valstu līderu puses, taču tās, par lielu pārsteigumu, izpalika. Ja palūkojas ziņu aģentūras Reuters mājaslapā, tad var saskaitīt tieši trīs personas, kas izteikušas savu oficiālo nosodījumu vai bažas par daudzajiem nogalinātajiem MB demonstrācijā - ANO ģenerālsekretārs Pans Kimūns, ASV aizsardzības ministrs Čaks Heigels un ES augstā pārstāve ārlietās Ketrina Eštone. Un Eštone arī vienīgā ir izteikusi piedāvājumu organizēt mediācijas procesu strīdnieku starpā. ES, kā zināms, nav apveltīta ar īpašu ārpolitisku svaru. Varētu teikt, ka rietumu pasaules reakcija ir minimums, ko šādā situācijā ierasti varētu sagaidīt.
Šķiet, ka arī mediji šīs mērenās reakcijas dēl ir tā mazliet apjukuši un, nesteidzoties priekšā notikumiem, atturas pārāk asi nosodīt ģenerāļa al-Sisi veidotās valdības pūļa apvaldīšanas metodes. Nosodījums jau it kā ir, bet vairāk tāds akadēmiska rakstura, iztiekot bez bojāgājušo personificēšanas. Situācija jau arī ir mazliet neparasta. Arābu pavasaris bija sasniedzis kulmināciju, kad Mohameds Mursi 2012. gadā kļuva par pirmo demokrātiski ievēlēto prezidentu Ēģiptes vēsturē. Tauta pēc trīsdesmit gadu gaidīšanas bija norāvusi diktatūras uzliktās važas, un nu gaišajai nākotnei vairs nekas nestāvēja ceļā. Vai tomēr stāvēja?
Pēc pavasara ierasti seko vasara, taču Ēģiptē atkal atnāca ziema. Tikko nonācis valsts vadītāja amatā, Mursi ņēma un izmainīja satversmi, ļaujot daudziem ēģiptiešiem atkal sajusties kā zem tupeles. Vai viņš to darīja tāpēc, ka vara bija apskurbinājusi? Nebūt ne! Lai arī iepriekšējais diktators bija kritis, armija un tās struktūras nekur nebija pazudušas. Mursi kā prezidentam nebija faktiski nekādas kontroles pār armiju vai policiju. Tas bija iemesls, kāpēc viņš tik stūrgalvīgi mēģināja paplašināt savas pilnvaras satversmē. Tas bija iemesls, kāpēc viņš tik ātri krita. Un tas bija iemesls, kāpēc Mursi pretiniekiem veiksmīgi izdevās izdemolēt MB partijas biroju Kairā. Tāpēc tikai ar ironiju var uztvert Baraka Obamas brīdinājumu viņa virzienā, lai netiktu pieļauta vardarbība.
Tas, ko mēs redzam šobrīd, ir vecā režīma restarts. Tas tagad varbūt arī rādīs demokrātiskāku seju, bet jaunajai valsts vadībai būs jāsadzīvo ar ierastajām armijas struktūrām. Armijai Ēģiptē ir arī tautsaimnieciska funkcija, lielu daļu uzņēmējdarbības kontrolē tieši viņi, līdz ar to tā ir arī nozīmīgs stabilitātes faktors. Atturīgā Ēģiptes notikumu vērtēšana no rietumu puses izskatās kā paģiras pēc Arābu pavasara reiboņa.