Par ziņojumu. Savu ziņojumu Latvija iesniedza jau 2008. gadā, taču, kamēr tas nonāca līdz izskatīšanai ANO sesijā (šogad), pagāja vēl pieci gadi. Pa šo laiku Komitejas eksperti paspēja Latvijai uzdot vairākus jautājumus uz ziņojuma pamata un Latvija - rakstiski uz tiem atbildēt, vienlaikus informējot par izmaiņām situācijā un ziņojot par rekomendāciju izpildi. Tas tālāk tika papildināts divas dienas ilgušajā dialogā ANO sesijas laikā Ženēvā starp Komiteju un Latvijas delegāciju. Delegācijas sastāvā tika iekļautas vairākas valsts institūcijas, kas ir atbildīgas par dažādu cilvēktiesību normu izpildes nodrošināšanu. Man kā procesa līdzdalībniekam bija patiess prieks par delegācijas locekļu spēju detalizēti un profesionāli atbildēt uz Komitejas ekspertu jautājumiem, izskaidrojot visas nianses. Ar diskusijas gaitu var iepazīties ANO mājaslapā.
Sesijas laikā notika arī Komitejas tikšanās ar to sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, kas bija iesniegušas savus alternatīvos, jeb - "ēnu" ziņojumus par cilvēktiesību situāciju Latvijā. Šāds dialogs ar NVO ir ierasta procedūra ar mērķi nodrošināt līdzsvaru valsts viedoklim. Atšķirībā no oficiālās delegācijas, NVO pārstāv nevis valsts pozīciju, bet vienīgi savu viedokli. Šis viedoklis var sakrist vai nesakrist ar valsts vai citu NVO viedokli un to noteikti neviens neuztver kā "patiesību pēdējā instancē".
Atbildētājvalsts šajā procesā nepiedalās un nevar arī ietekmēt to, kuras NVO izmanto savas tiesības uz dialogu ar Komiteju. Diemžēl, šoreiz šīs tiesības izmantoja organizācijas ar krasi kritisku nostāju šaurā jautājumu spektrā. Domāju, ka pie nākamā Latvijas ziņojuma izskatīšanas būtu vēlama plašāka un daudzveidīgāka Latvijas NVO pārstāvība.
Par rekomendācijām. Tām ir ieteikuma raksturs un tās ir vērstas uz dialoga veicināšanu sabiedrībā. Komiteja neliek valstij rīkoties, bet norāda uz kādām saskatītajām problēmām cilvēktiesību jomā un aicina tās novērst. Kas tad īsti ir rakstīts Komitejas secinājumos? Ir daudz patiesi pozitīvu secinājumu, kas apliecina Latvijas sasniegumus, tajā skaitā veiktos uzlabojumus tādās cilvēktiesību jomās kā veselības aprūpes nodrošināšana, personu ar invaliditāti tiesības, cīņa pret cilvēku tirdzniecību u.c.
Komiteja sniedz rekomendācijas vairāk nekā 20 jomās. Piemēram, nodrošināt Tiesībsarga birojam pietiekamus resursus tā funkciju īstenošanai, stiprināt dzimumu līdztiesību nodarbinātībā, nodrošināt efektīvu un savlaicīgu izmeklēšanu sūdzību gadījumos par tiesībsargājošo iestāžu amatpersonu iespējamu vardarbību u.c. Citas rekomendācijas skar tādas jomas kā vardarbības ģimenē novēršana, ieslodzīto personu tiesību pienācīga nodrošināšana, tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošana un izteiksmes brīvības nodrošināšana. Diez vai kādam ir iebildumi pret uzlabojumiem visās šajās jomās, tāpēc Komitejas kritiskais, bet profesionālais vērtējums ir mūsu pašu interesēs.
Pretrunīgu reakciju ir izraisījušas tikai 2 no vairāk nekā 20 rekomendāciju sadaļām, kas veltītas nepilsoņiem, mazākumtautībām un to izglītības iespējām. Komiteja neiesaka neko nepieņemamu. Tā aicina veicināt tālāk nepilsoņu integrāciju, padarīt pieejamākus bezmaksas latviešu valodas kursus un pievērst uzmanību kvalitatīvu mācību līdzekļu nodrošināšanai, kā arī skolotāju latviešu valodas apmācībām. Īpaši tiek uzsvērta vajadzība novērst romu diskrimināciju. Ir svarīgi, ka Komiteja faktiski atzīst, ka Latvijas nepilsoņi un "bezvalstnieki" ir divas atsevišķas kategorijas - svarīgs aspekts, atbildot uz nepamatotiem pārmetumiem atsevišķās starptautiskajās diskusijās.
Saasinātu reakciju ir izraisījis Komitejas vērtējums par Valsts valodas likumu un tā piemērošanu. Tam par pamatu ir kļūdīga teksta interpretācija. Daži mediji pasteigušies ar ziņu, ka Komiteja esot Valsts valodas likumu "atzinusi par diskriminējošu". Patiesībā neko tādu Komiteja nesaka, bet tikai pauž bažas par valodas politikas - tātad, likuma un citu normatīvo aktu piemērošanas - ietekmi uz lingvistisko minoritāšu iespējām baudīt dažādas tiesības. Komiteja arī izsaka bažas, ka diskriminējošas sekas varētu būt Ministru kabineta noteiktajām valodas prasībām darbam privātajā sektorā. Latviju aicina izvērtēt Valsts valodas likumu un tā piemērošanu, lai pārliecinātos, ka ierobežojumi saziņai citās valodās ir saprātīgi, nepieciešami, kā arī nediskriminējoši. Par šo vērtējumu pamatotību var diskutēt, taču tie noteikti nav nedz radikāli, nedz politizēti, nedz arī izšķiroši uz kopējā pozitīvā rekomendāciju fona. Tieši pretēji, ņemot vērā NVO "ēnu" ziņojumos izteikto aso kritiku valodas un minoritāšu tiesību jomā, jāsecina, ka Komiteja lielāko daļu šīs kritikas vērā neņēma. Komiteja nāca klajā ar mērenu un konstruktīvu vērtējumu.
Izbrīna izskanējušās šaubas par Komitejas darba neatkarību un integritāti, kā arī pārspriedumi, ka rekomendācijas varētu būt tapušas Krievijas ietekmē. Ir taisnība, ka Krievija ir izvērsusi aktīvu propagandas kampaņu, tai skaitā arī pret Latviju, kurā izmanto melus, sagrozījumus, manipulācijas, dezinformāciju un noklusējumus. Tai skaitā arī diezgan "radoši" interpretējot Komitejas secinājumus. Īsto cenu šādiem apgalvojumiem saprotam ne tikai mēs Latvijā, bet arī mūsu starptautiskie partneri. Nevienam nav šaubu, ka Krievija vienkārši ļaunprātīgi izmanto patiešām svarīgu tēmu. Ir acīmredzams, ka Komitejas rekomendācijām nav nekā kopīga ar Krievijas apnicīgo retoriku par "cilvēktiesību pārkāpumiem, minoritāšu apspiešanu un nacisma atdzimšanu". Tāpat nav nekādu šaubu par ANO Cilvēktiesību komitejas skarbo vērtējumu par cilvēktiesību situāciju pašā Krievijā (skat. 2009. g. publicētos secinājumus un rekomendācijas Krievijas Federācijai). Starp citu, arī to valstu novērtējumi, par kuru ļoti augsto cilvēktiesību standartu un starptautisko autoritāti nav šaubu, fokusējas uz aspektiem, kurus Komiteja uzskata par kritizējamiem un uzlabojamiem - tāda ir šo izvērtējumu būtība, palīdzēt pilnveidoties (skat., piemēram, rekomendācijas Nīderlandei un Francijai). Nav jāpiekrīt Komitejas viedoklim visos jautājumos, taču tās saistīšana ar Krievijas ietekmi tikai lej ūdeni uz to naidīgo spēku dzirnavām, kas labprāt redzētu jebkuru diskusiju par cilvēktiesībām pārvēršamies par starptautisku farsu un balagānu.
Kā eiropeiska un demokrātiska valsts Latvija ir apņēmusies ievērot visaugstākos cilvēktiesību standartus. Mūsu interesēs ir atvērtība dialogam ar starptautiskajām institūcijām, pat tad, ja procesā saņemam arī kritiskus aizrādījumus un vērtējumus. Mūsu starptautiskie partneri un sabiedrotie, kuru atbalsts mums ir ārkārtīgi svarīgs, arī nesagaida, ka Latvija nesaņem kritiku. Viņi sagaida, ka mēs šo kritiku konstruktīvi izvērtējam un turpinām uzlabot situāciju. Pirmkārt, jau tas ir jādara mūsu pašu interesēs un pašu dzīves kvalitātes labad. Otrkārt, šāda atvērta pieeja stiprina arī mūsu starptautisko autoritāti un spēju atbalstīt cilvēktiesības citur pasaulē, tai skaitā Krievijā. Treškārt, ANO Cilvēktiesību komitejas secinājumi un rekomendācijas Latvijai ir nevis "ielaisti vārti", bet gan piespēlēta bumba. Kā šo bumbu izspēlēt tālāk – par to ir jālemj mums pašiem.