Pēdējos gados pieaug jaunatklāto HIV gadījumu skaits. 2015. gadā tie bija 19,9 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, 2014. gadā – 17,4 jauni gadījumi. Eiropas Savienībā (ES) vidēji šis rādītājs ir 5,9 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Kāpēc Latvijā šie skaitļi ir tik lieli?
Jā, ņemot vērā statistiku Eiropā, mēs diemžēl esam līderpozīcijās – pirmajā vietā pēc AIDS gadījumu skaita uz 100 000 iedzīvotāju un otrajā vietā pēc jaunatklāto HIV gadījumu skaita. Un esam šajās līderpozīcijās jau 5–6 gadus. Kāpēc? Tas gan jau ir saistīts ar krīzi, kad bijām spiesti pārskatīt finansējumu dažādās jomās un finansējums HIV/AIDS jomā tika krietni samazināts. Mēs nevarējām sākt pacientiem terapiju un garantēt, ka turpināsim to. Terapija tiek sākta, sākot no 200 CD4 šūnām. Runa ir par imūnšūnām, kas cīnās ar vīrusu. Kad šūnu skaits samazinās, sākam terapiju. Eiropā jau krīzes laikā piedāvāja sākt terapiju no 350 CD4 šūnām, tātad ātrāk. Kad krīze beidzās, šie kritēriji pie mums netika atjaunoti. Mūsuprāt, šie kritēriji ir steidzami jāpielāgo PVO un Eiropas standartiem. Terapijas sākšanas kritēriji Latvijā šobrīd neatbilst PVO un Eiropas vadlīnijām. Ja nevaram cilvēkiem piedāvāt laicīgu ārstēšanos, pievienojas citas slimības, biežāk tuberkuloze, pneimonija, sēnīšu slimības utt. Cilvēks var iet bojā no šīm citām slimībām.
Kāpēc parādās jauni gadījumi?
Uzskatu, tas ir jautājums arī par izglītību un stereotipiem. Atceramies, pagājušajā gadsimtā, kad vīruss parādījās, HIV bija izplatīts homoseksuāļu vidū un intravenozu narkotiku lietotāju vidū, kas tika novērots arī Latvijā. Jāatceras, ka HIV nav raksturīgu simptomu. Cilvēks var 5–10 gadus staigāt ar šo slimību un par to neko nezināt.
Par to pārbaudīšanu. Kā tas notiek? Es saprotu, ka ieslodzītie teju visi tiek pārbaudīti un tad par visiem ir skaidrs. Taču ikdienā mēs jau neveicam HIV testus, ja vien tu neesi, piemēram, grūtniece.
Jā, vai arī neesi asins donors. Grūtniecības laikā valsts šo testu kompensē vienreiz. Kopumā es kā ārsts savā kabinetā redzu sekas, pie manis atnāk cilvēks ar diagnozi. Vienīgais, ko es varu darīt, ir ārstēt šos cilvēkus. Ārstējot cilvēku, HIV vīruss samazinās līdz nenosakāmam līmenim. Tas nozīmē, ka epidemioloģiskā ziņā viņš vairs nav bīstams arī seksuāliem kontaktiem bez prezervatīva. Ja zāles lieto regulāri, cilvēks var strādāt vai mācīties, pelnīt un, ļoti iespējams, atpelnīt tos līdzekļus, kas viņā tiek ieguldīti. Vēl būtiski ir savlaicīgi atklāt vīrusu. Problēma ir tāda, ka HIV infekcija tiek atklāta vēlīnā stadijā. Pusei no pacientiem, kas stājas uzskaitē mūsu centrā, parādās slimību simptomi, kas sarežģī veselības stāvokli un ārstēšanu.
Tad daudz kas ir mainījies kopš laika, kad es gāju skolā. Veselības mācības stundās diez gan daudz stāstīja par HIV un AIDS, un tad vēl bija tas stāsts, ka HIV nēsātājs var nodot tālāk vīrusu, ja nelieto prezervatīvu.
Jā, šī joma ļoti strauji attīstās. Pētnieki turpina vīrusu pētīt.
Kā šobrīd noris HIV slimnieka ārstēšana? Ar ko jārēķinās?
Jādzer zāles katru dienu un visa mūža garumā, ja sākam terapiju. Vēlreiz jāuzsver, ka Latvijā terapijas nozīmēšanas kritēriji diemžēl neatbilst pasaules pieņemtajiem. Piemēram, Pasaules Veselības organizācija ir pasludinājusi, ka ikviens HIV nēsātājs ir jāārstē neatkarīgi no imūnšūnu skaita. Latvijā, redzat, bija 200 CD4 šūnu, no šī gada – 350. Vairākums ES valstu ārstē jebkuru pacientu, kuram ir atklāta HIV infekcija.
Pie mums tā nav. Ja arī mēs atklātu visus, kam ir HIV vīruss, mums ir jāpiedāvā ārstēšana, bet tādu iespēju šobrīd nav. Protams, ir labi būt informētam, jo HIV nēsātājam ir jāpiedomā par savu uzvedību. Viņš arī paraksta veidlapu, kas paredz kriminālatbildību. Kā tas strādā dzīvē, tas ir cits jautājums. Cilvēkam visu mūžu ir jādzer zāles. Tās jau ir ļoti uzlabotas. Ir dažas terapijas, kas paredz tikai vienu tableti dienā. Šobrīd ir pieejami arī ģenēriskie preparāti, kas cenas ziņā ir lētāki, taču ir tieši tādi paši iedarbības ziņā. Šī joma ir sakārtota, taču mums nav brīvu roku nozīmēt terapiju uzreiz un jāgaida, kad cilvēkam samazināsies imunitāte.
Tāpēc, ka šie kritēriji ir tik zemi, vien 35% no HIV nēsātājiem Latvijā šobrīd iziet terapiju?
Tieši tā. Lūkojoties šī brīža plānojumā, problēma ir tā, ka tas ir vien diviem gadiem. Ļoti apsveicama ir šī plāna tapšana, bet es kā speciālists vēlētos redzēt ilgtermiņa stratēģiju HIV/AIDS jomā. Ieceres, kas paredzētas plānā, diez vai varēsim realizēt, bet uz to ir jātiecas.
Valstij ir jādomā ne vien par plānu īstermiņā, bet arī ilgtermiņa stratēģiju. Piemēram, plānā ir identificēta problēma – nelīdzestība. Tā tiešām ir problēma, taču es neatradu finansējumu, kas to risinātu.
Latvijā joprojām dzimst arī bērni ar HIV vīrusu.
Jā, un tā nevajadzētu būt ar mūsdienu iespējām un 100% atmaksātiem pakalpojumiem.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 3.aprīļa, numurā!