Pagājušā gada nogalē kļuva redzams, ka arī Krievijā, un tas nav pārsteigums, izaugusi jauna paaudze, kas nav pieredzējusi PSRS «priekšrocības», toties pa pilnam izceļojusies un guvusi priekšstatu, kā dzīvo cilvēki citās brīvās valstīs. Arī Latvijā, kur labprāt viesojas aizvien vairāk krievu tūristu. Un tas ir labi, jo vairāk tiešu vērojumu un salīdzinājuma iespēju, jo mazāka gatavība akceptēt pašu mājās uzspiesto bezpreģelu. Un rodas vēlēšanās aiziet uz godīgām vēlēšanām, kurās neviens negrasās viltot tautas gribas izpaudumu. Tieši šādu priekšstatu radīja krievu - pārsvarā lielāko pilsētu iedzīvotāju - aktivitāte pēc 2011. gada decembrī sarīkoto parlamenta vēlēšanu rezultāta falsificēšanas. Tas bija pārsteidzoši abiem diviem līdz šim galvenajiem Krievijas politiskajiem personāžiem - Dmitrijam Medvedevam un Vladimiram Putinam. Viņus protesta akciju mērogs pārsteidzis ne pa jokam, jo ne prezidents, ne premjers neizskatās ne uz pusi tik pārliecinoši kā iepriekš. Tas gan vairāk sakāms par «cietā» vīra tēlu iekopušo premjeru Putinu, kas arī sācis bremzēt - smieklīgi paklupt gadās arī viņam. Savukārt par prezidentu pat runāt neklājas, jo viņam beidzamais gads bija pilnīga izgāšanās, kam punktu pielika gatavība pieņemt premjera amatu no Putina, kas atkal paredzējis kļūt par valsts galvu.
Aizvien vairāk Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka valdošais režīms noteikti kritīs, vienīgi nav zināms, kad tas notiks. Iespējams, tam signālu var dot 4. februārī paredzētās protesta akcijas - ja vien tajās piedalīsies liels iedzīvotāju skaits. Tieši masveidīgums var kļūt par galveno ieroci pārmaiņu izcīnīšanā, jo decembrī kļuva redzams, ka Putins nezina, ko darīt ar 80 tūkstošiem cilvēku Maskavas ielās. Ja mītiņš piesaistīs piecas, septiņas, varbūt 10 reizes vairāk cilvēku, tas var kļūt kritiski. Putinam ar to vajadzētu rēķināties. Bez masveidīgām blēdībām viņam vēlēšanu otrajā kārtā neiekļūt, bet tas nozīmē plašas neapmierinātības izpausmes.