Austrumu slimnīca: Pacienti un ārsti katrs savā frontes pusē... Mēs to nevēlamies!

Man reiz gadījās salīdzinoši sīka lūzuma trauma, ko poliklīnikā neapkalpoja - bija beidzies ķirurga pieņemšanas laiks. Nācās doties uz Gaiļezeru, jo tas ir krietni tuvāk nekā citas iestādes. Dežūrējošais ārsts bija tā kā neapmierināts, ka pacients nav smagi cietis un izmeta pat domu, ka gadījumā, ja kādu tādu ievedīs, man būs jāpagaida. Nespratu ne viņa attieksmi, ne domu gājienu, jo neviena cita tobrīd tur nebija. Man radās sajūta, ka Gaiļezerā var strādāt arī cilvēki, kas aizpilda robu, kurā citu, labāku speciālistu vienkārši nav. Bet tie ir sīkumi, vienkārši pārdomas.

Cienītie mediķi! Ja jūs to nevēlaties, ir pavisam elementāra izeja - AR CIEŅU paskaidrot visu izmisušam cilvēkam un SKAIDRI norādīt viņam, ko darīt tālāk. Diemžēl pacientu pieredze Gaiļezera kompleksā (ieskaitot LOC) visbiežāk ir tāda, ka cilvēkam vienkārši nikni uzrej, ka viņam te nav jāatrodas, un viņš paliek izmisis un neapratnē, kur ar savu slimību likties.