Jaunākie izvēlas starp klasisku vidusskolu un profesionālu vidējo izglītību, vidusskolu un ģimnāziju absolventi - piemērotākās vai pieejamākās augstskolu studiju programmas, lai pēc dažiem gadiem jūnijā stāvētu ar ziediem uz savas augstskolas kāpnēm, droši raudzītos nākotnē un ieņemtu pienācīgu vietu valsts darba tirgū.
Pārtikas tehnologs starp arodskolu un augstskolu piedāvātajām studiju programmām nav absolventu pieprasītākā profesija. Gan tāpēc, ka pārtikas nozares uzņēmumi nav veltījuši pienācīgas pūles, lai patiesi ieinteresētu jauniešus. Gan tāpēc, ka valsts politika neveicina ražošanas uzņēmumu attīstību un tādā veidā negarantē, ka šauri specializētu studiju programmu absolventi savu izglītību varēs izmantot Latvijā. Gan arī tāpēc, ka skolu beidzēji, pakļaujoties sava laika modes tendencēm, izvēlas humanitārās un sociālās zinības.
Sabiedrības nespēja domāt ilgtermiņā atspoguļojas arī jauniešu izglītības un turpmākās profesijas izvēlē. Tikpat aktuāls ir jautājums, cik atbilstoša ir absolventu profesionālā gatavība darba tirgum attiecīgajā nozarē. Neskatoties uz citām studiju programmām un profesijām piesaistīto jauniešu lielo īpatsvaru, samērā neliels skaits absolventu izvēlas mums, pārtikas ražotājiem, nozīmīgo pārtikas tehnologa izglītību. Līdzīgi kā citās jomās starp šiem jauniešiem ir gan profesijai ļoti piemēroti, gan studiju programmu kaut kā nebūt apguvušie. Neraugoties uz iegūtajiem izglītības dokumentiem, absolventu profesionālā gatavība strādāt un tātad arī konkurētspēja darba tirgū ir samērā vāja.
Protams, var diskutēt, vai augstskolas nespēj sniegt kvalitatīvu, teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas apvienojošas zināšanas vai paši studenti neprot tās apgūt, vai arī Latvijas pārtikas ražotāji par maz cenšas ietekmēt izglītības kvalitāti pārtikas nozarē. Protams, patiesība ir kaut kur pa vidu. Bet kuram tad ir svarīgāk, lai konkrētais absolvents būtu gatavs strādāt? Skolai, valstij, vecākiem, darba ņēmējiem vai tomēr pašam absolventam? Jau tradicionāli pārtikas tehnologi arī Spilvā ir pieprasītākais arods. Ne tāpēc, ka vakanto pozīciju būtu daudz, bet tāpēc, ka pārtikas tehnologs ir daļa no produkta dvēseles. No tehnologa aizrautības un prasmēm ir atkarīgs ļoti daudz, tādēļ uzņēmumi tos piemeklē īpaši rūpīgi. Darba devējam ir svarīga ne tikai teorētiskā bāze un praktiskās iemaņas, bet arī degsme un gatavība pilnveidot zināšanas visu savu darba mūžu. Izvēloties pārtikas tehnologu, ražotājs nevar atļauties riskēt.
Tāpēc uzņēmums rūpīgi izvēlētajā speciālistā investē ievērojamus līdzekļus, kas nepieciešami viņa praktiskajai apmācībai faktiski no nulles. Gan darbā ar konkrēto produktu un konkrētajām ierīcēm, gan konkrēto teorētisko zināšanu apguvē. Labākie kļūst faktiski neaizstājami darba tirgū. Bet, lai par tādu kļūtu, ir jāiegulda liels darbs un jābūt atvērtam jaunām zināšanām arī pēc augstskolas izlaiduma. Novēlu katram pamatskolas un vidusskolas absolventam saskatīt visas savas iespējas, rūpīgi izvērtēt un izvēlēties savu turpmāko profesionālo ceļu. Darba tirgū šī izvēle kļūs īpaši svarīga!