Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -2 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Bez histērijas un ienaidnieku meklēšanas. Gada spilgtākos notikumus komentē Māris Zanders

Satiekas divi paziņas. - Nu, kā jums gads pagājis? - Kā jau visiem: melnā josla, baltā josla, melnā, baltā... Un jums? - Kā vāverei ritenī. Tik ātri skrēju, ka joslas saplūda...

Šis stāstiņš vēsta ne tikai par to, cik ātri aizsteidzas laiks, bet arī par to, ka daudziem notikumiem grūti dot skaidru novērtējumu - melns vai balts. Tas, par ko nedēļas divu garumā esam vareni tricinājuši gaisu un dedzinājuši nervu sistēmu, vērtēts plašākā perspektīvā, izrādās otršķirīga muļķība, savukārt nepamanītiem notikumiem parādās tālejošas sekas. "Balts - melns" pretnostatījuma nosacītību apliecina arī tas, ka melns var izrādīties ne tik melns, ja vien iesaistītās puses izdara pienācīgus secinājumus, savukārt balto, kā labi zināms, sasmērēt ir tik viegli...

Tādēļ turpinājums ir nevis mēģinājums jau tā subjektīvi izvēlētus aizvadītā gada notikumus sadalīt "labs - slikts" hierarhijā, bet gan šo notikumu izraisītas pārdomas. Daži vispārēji secinājumi: lai cik ārpolitisko notikumu kontekstā nervozs bijis aizvadītais gads, lai kā ļaudis Latvijā pauž sen nepiedzīvotu nedrošības sajūtu, cilvēki vien esam - arī apdraudējumi agri vai vēlu kļūst par rutinētu fonu ikdienai. Tas nav pārmetums, jo t.s. mobilizācijas gaisotnei sabiedrībā ir savi trūkumi. Piemēram, tā ir izdevīga neizdarību, slinkuma attaisnošanai (turklāt runa nav tikai par politiku). Līdz ar to labā ziņa ir tā, ka 2014.gadu esam aizvadījuši salīdzinājumā (bija, bija, bet...) bez histērijas un ienaidnieka meklēšanas. Labāk ierastais purpināšanas režīms nekā temperatūras pastāvīga kāpināšana, nezinot, kā to vajadzības gadījumā pazemināt.


Gultā ar ienaidnieku

Iespējams, viens no biežāk dzirdētajiem vārdu savienojumiem politiskajā retorikā 2014.gadā bija "notikumi Ukrainā", turklāt šī bija tā retā reize, kad tā nebija tukša muldēšana. Atbildēt uz jautājumu, cik jēdzīga bija Latvijas iekšpolitiskā atbilde uz šo ārpolitisko fonu, ir krietni grūtāk. Pat ja nestrīdamies par to, cik karstajās debatēs par saskaldīto informatīvo telpu bija runas, cik - reālu darbu, jāsaprot, ka to, kas veidojies ilgstoši (atšķirīgās izpratnes sakņojas jau okupācijas gados, kad daudzu latviešu un iebraucēju versijas par vēsturi atšķīrās), nav iespējams izlabot gada, divu, pat trīs laikā.

Savukārt, ja runājam par palielinātu finansējumu armijai, varam līdz aizsmakumam strīdēties, vai tam ir liela jēga x stundas kontekstā, tomēr tas vismaz veicināja aizdomāšanos par to, ko katram no mums šī valsts nozīmē, ko esam gatavi darīt nepieciešamības gadījumā.

Aizvadīto gadu raksturoja arī nepieredzēti biežas Krievijas militārā spēka demonstrācijas Latvijas pierobežā. To izraisīto nepatīkamo izjūtu pamatā, šķiet, bija, ir un būs gaužām pragmatiski apsvērumi. Proti, diez vai kādam ir ilūzijas par kaimiņvalsts draudzīgumu, līdz ar to šīs nejēdzības kā tādas nepārsteidz. Cita lieta, ka retajam Latvijā ir skaidrs, vai Kremlis pats apzinās sarkanās līnijas, cik racionāla ir tā rīcība. Vienkārši sakot, var sadzīvot ar pretinieku, kurš kacina, tomēr apjauš situācijas trauslumu, savukārt pavisam slikti, ja ir sajūta, ka pretinieks spēlē krievu ruleti.

Savukārt t.s. sankciju karš starp Krieviju un mūsu Rietumu partneriem spoži izgaismoja mūsu ļoti seno dilemmu par paēdušo vilku un dzīvību saglabājušo kazu. Secinājums: atbildes joprojām nav. No vienas puses, godīgi jāatzīst, ka lielākie kara cirvja vicinātāji tieši nav atkarīgi no sankciju skartajām nozarēm, līdz ar to var ērti savienot savu ideālu kristālskaidrību ar pašu materiālā komforta nezaudēšanu. No otras puses, pragmatiskie modeļa "nevajag mēģināt uzlēkt augstāk par..." piekritēji arī nevar skaidri atbildēt, kur novelkamas tās robežas, līdz kurām mīļā miera labad varam piekāpties. Un, ja mēs aizgriežamies, kad citiem slikti, vai citi neaizgriezīsies tad, kad slikti būs mums.


Iekšā ir, ārā nenāk

Kopš Latvija pievienojusies Eiropas Savienībai, NATO un eiro klubam, varētu likties, ka lēmumu pieņemšanas procesi mūsu zemē ir garlaicīgi, jo lielu daļu no tiem nosaka dalība minētajās organizācijās, starptautiskās saistības utt. Tomēr aizvadītais gads vedina domāt, ka arī nacionālā valdība spēj pārsteigt - kaut vai ar izcili neveiksmīgu komunikāciju. Proti, ja paliekam ārpus sazvērestības teoriju un uzstādījuma "visi viņi ir zagļi" lauka, ja pieņemam, ka ministri no rīta, tīrot zobus, neapsver, ko tādu sliktu šodien Latvijai varētu nodarīt, tad atliek secināt, ka saprotami paskaidrot, ko valdība dara - vai runa būtu par pircēja meklēšanu Citadele bankai un Liepājas metalurgam vai gaidāmām pārmaiņām elektroenerģijas tirgū -, neizdodas. Lai gan amatpersonas, smagi pūšot, klaiņo pa televīzijas kanālu un radio staciju studijām, it kā cenšas nebūt riebīgas attiecībās ar presi utt.

Viena no versijām par iemesliem saistīta ar mediju vietu Latvijas publiskajā telpā. Pirmkārt, neskatoties uz runām par t.s. tradicionālo mediju norietu, daudziem elites pārstāvjiem Latvijā ir pārspīlēts priekšstats par mediju ietekmi ("ar avīzi var ikvienu nosist"). Otrkārt, un te nepiekrist grūtāk, ir priekšstats, ka mediji ir nelabojami orientēti uz sliktā saskatīšanu. Abiem priekšstatiem kombinējoties, varbūt kādam rodas kārdinājums komunikācijā izmantot principu "jo mazāk, jo labāk". Var saprast, tomēr rezultāts, kā krāšņi pieredzējām 2014.gadā, ir tikpat draņķīgs.


Vienotība grib saprast, ko tā vieno

Vairākums komentāru par t.s. varas partiju likteni Latvijā apburoši ilustrē šajā zemē plaši izplatīto pieņēmumu, ka patiesībā esam sala, uz kuru turklāt vēstures likumsakarības neattiecas. Proti, līdz aksiomas līmenim pacelta tēze, ka visas šīs varas partijas agri vai vēlu slikti beidz - Latvijas ceļš, Tautas partija, tagad - Vienotība... Nu, tā vienkārši notiek. Lai gan tas, ka citās Rietumu demokrātijās (vienalga - toriji Lielbritānijā vai sociāldemokrāti Vācijā) partijas var ilgstoši būt pie varas stūres, tad to zaudēt un atkal iegūt, tomēr pastāvot desmitiem gadu, liecina, ka vaina ir mūsu partijās, nevis specifiski "varas partijas" liktenī.

Līdz ar to Vienotības līderiem vajadzētu mazāk ar sāpju izteiksmi sejā runāt par atbildības smago nastu, kas līdzi nes arī popularitātes kritumu un, ak, šausmas, partijas norietu, vairāk - mācīties no savām kļūdām. Vai tas notiek? Pagaidām liekas, ka ne visai. Krīzes situācijās ikvienai partijai ir divi iespējami uzvedības modeļi. Pirmais: ar saliedēšanos saprast viedokļu daudzveidības izskaušanu, stingru varas vertikāli pašā partijā. Otrais: pieņemt, ka partijas biedru intelekts, inteliģence un domāšana par valsts nākotni ir pietiekoša un šīs vērtības savā ietekmē pārspēj jebkurai grupai raksturīgu savstarpēju kašķēšanos, apvainošanos utt. Izskatās, ka pērnā gada nogalē pārvēlētā Vienotības vadība par drošāku ceļu izvēlējusies pirmo modeli. Īstermiņā tas var būt pareizi, tomēr kopumā šī premjera partijas dreifēšana t.s. konservatīvisma virzienā nozīmē, ka tai būs vairāk jāgrūstās ar "zaļajiem zemniekiem" un "nacionāļiem".


Lēti pārdodu. Savu balsi

Aizvadītajā gadā Latvijas pilsoņiem bija iespēja divas reizes samērā ilgu periodu lamāties, smieties par politiķiem, kārtējo reizi satriekti konstatēt, ka "nav jau par ko balsot", un beigu beigās tomēr aiztipināt līdz vēlēšanu urnai. Savukārt šīs zemes politologi guva iespēju plaši izrunāties par to, ka daļa elektorāta joprojām cer uz laimes lāci, ka priekšvēlēšanu cīņās tiek izmantotas atbaidošas metodes utt., tikai, piedodiet, tas viss jau ir bijis. Un būs.

Līdz ar to varētu teikt, ka aizvadītā vēlēšanu cikla īpatnība bija samērā skaļi skandāli par it kā balsu pirkšanu. Un te nu pārsteidzošākais bija nevis tas, ka ir ļaudis, kas šādus darījumus gatavi īstenot, cik tas, ka publika ir aizmirsusi regulējumu, kas šādas izdarības būtiski ierobežo. Proti, vēlētājam ir dota iespēja, pametot iecirkni, paņemt līdzi neaizpildītu biļetenu komplektu. Zināšanām par šādu iespēju teorētiski vajadzētu apcirst vēlmi piedāvāt naudu par balsojumu saknē, jo kāda garantija pircējam, ka blēdīgais darījuma partneris neizmantos šo iespēju un nepiemānīs? Acīmredzot tas, ka kaut kāda balsu pirkšana varētu būt notikusi, liecina - pircēji zina, ka pārdevējiem ir nospļauties, par ko balsot, līdz ar to viņiem pat nerodas kārdinājums i naudu paņemt, i nobalsot par tiem, kuri sirsniņai tuvāki.

Ja šī versija ir ticama, tas liecina, ka šādas cūcības sagaidāmas arī turpmāk. Savukārt tas nozīmē, ka sāktajai izmeklēšanai vajadzētu beigties ar reāliem sodiem - lai nākamreiz šādiem indivīdiem prātā būtu atgādinājums, ka sekas var būt nepatīkamas.


Temīda šķielē caur apsēju

Rietumu filozofijā ir zināma tradīcija uzskatīt, ka valsts ir veidojums, kas monopolizējis tiesības uz vardarbību - ar to saprotot, piemēram, aizturēšanu, brīvības atņemšanu utt. No šī viedokļa, ierindas pilsonis var daudz ko pieciest, ja vien valsts šīs monopoltiesības izmanto samērīgi. Vienkārši sakot, pilsonis var sagremot nejēdzības trijos varas atzaros, ja vien viņam ir pārliecība, ka ceturtajā gan viņš atradīs taisnību. Attiecīgi skandāli, kas aizvadītajā gadā tricināja mūsu juristu saimi - tiesnešu cunfti, maksātnespējas procesa meistarus utt. - varbūt vērtējami negatīvāk nekā daudzas deputātu vai ierēdņu glupības.

Mēģinot šo nepatīkamo gaisotni vērtēt konstruktīvi, jānodala divas lietas. Blēdīgo trešās varas un tiesībsargājošo institūciju kopumā pārstāvju ķeršana un reāla sodīšana neapšaubāmi ir vajadzīga. Tomēr tikpat rūpīgi jāskatās uz normatīvo regulējumu korpusu, kas vispār paver ceļu šādām nelietībām. Jo nav noslēpums, ka nereti publika dusmās lauž krēslus, bet saņem atbildi, ka "tādi nu mums tie likumi ir". Ja netiks likvidēti brāķi likumdošanā - zināmā mērā vienalga, kurš par tiem atbildīgs, tas jau ir otršķirīgi -, tad "puvušo ābolu" izskaušana trešajā varā būs cīņa ar vējdzirnavām.

Neieslīgstot minējumos, kāpēc tas tā notika, tomēr pirmā un otrā varas atzara reakcija uz minēto problēmu aizvadītajā gadā bija pārāk lēnīga un frāžaina.


Glamūrīgā pašmāju politika

Apgalvojums, ka politika mūsdienās esot "viens liels cirks" (varianti - teātris, šovs utt.), labi zināms. Tradicionāli tas tiek tulkots kā nosodījums, tādēļ paši politiķi, visticamākais, iebilstu šādam sava darba novērtējumam. Bet - varbūt šāda attieksme viņiem ir gluži parocīga?

Tas, šķiet, neattiecas uz pašiem aprunātajiem un izzobotajiem, tomēr kopumā, manuprāt, izdevīgums skaidri redzams. Labāk, lai elektorāts vaiga sviedros komentē kāda politiķa pārliecīgu kāri uz spirtotiem dzērieniem vai to, ko viņš dara savā guļamistabā, nevis interesējas par likumprojektiem utt.

Visa šī politikas iekrāsošanās arvien dzeltenākos toņos neko labu neliecina arī par mums, vēlētājiem. Proti, kad nu saklūpam krāgā Kaimiņam, Spolītim, Rinkēvičam &co, mums ir dzelžains arguments - mūsu svētā sašutuma pamatā ir tas, ka elitei ir jābūt paraugam. Lai tā būtu. Tikai jautājums: kāpēc vērtību (?) loks, kurā mēs sagaidām no saviem priekšstāvjiem priekšzīmi, ir tik šaurs? Kāpēc mēs netraucamies rakstīt dedzīgus komentārus par to, kā viņi izdarās ar latviešu valodu (piedodiet, bet tā ir nepārprotama, lai arī neapzināta ņirgāšanās par daudz piesaukto nacionālo identitāti), cik izglītoti un atvērti zināšanām viņi ir? Negribētos domāt, ka iemesls ierobežotam fokusam ir tāds, ka mēs, vēlētāji, tematiski komfortabli jūtamies tieši "dzeltenajā" jomā, jo ārpus tā pašiem nav skaidru orientieru. Un jācer, ka mēs neesam par sevi tik sliktās domās, lai uzskatītu, ka cilvēks ir kuņģis plus aknas plus apvidus starp jostasvietu un ceļgaliem.













Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vai Latvijai nepieciešami ārzemju studenti?

Latvijas universitātes, tāpat kā augstākās izglītības iestādes visā pasaulē, aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc augstskolas ir ieinteresētas ārva...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē