Pēdējā vecišķais priekšgājējs Brežņevs līdz pilnībai bija izkopis klasisko boksterēšanas stilu. Pielīmējot klāt atsperīgo gaitu un medaļām klāto maršala ancuku, efekts bija vienkārši špčfčškijš (latviski nav vēl iztulkots). Ja sāktu te atcerēties, tad viss portāls un avīze tiktu piepildīta līdz Jāņiem bez īpašas piepūles.
Vēsture vēl pētīs, vai vispār kāds cits valsts vai partijas priekšnieks izpelnījies tādu atbalsi tautas mutvārdu daiļradē kā uzačotais stagnācijas simbols. Anekdotes ražoja tonnām.
Tomēr smējēji aizmirsa vienu lietu. Īstenībā runa bija par vecu slimu cilvēku. Un par veciem slimiem cilvēkiem smieties un rādīt ar pirkstiem nav labi. Smalkāk - tas nav ētiski. Toreiz sabiedrības lielākā daļa ar ētikas smalkumiem nebija iepazīstināta. Tas, protams, neattaisno, bet vismaz izskaidro situāciju.
Ir pagājuši gadi. Daudz kas mainījies. Tai skaitā, kas mūsu gadījumā ļoti svarīgi, ir radikāli mainījusies cilvēku attieksme pret ētiku. Tagad par slimu cilvēku vairs nesmejas (ja neskaita pārējos gadījumus), bet uztver ar sapratni, iecietību, toleranci un pārējo pēc garšas.
Piemēru? Lūdzu. Būs labs laiciņš, kopš sasirgusi veselības ministre Ingrīda Circene. Ļaudis, kuriem sveša iecietība - no dažādām mediķu organizācijām, turpina pieprasīt ministres demisiju. Ministru prezidente izskatījusi šādus pieprasījumus un atzinusi, ka pagaidām tai lietā neko darīt nevarēšot. Tas nebūtu ētiski. Cilvēks slimo. Kad izveseļosies - sēdīsimies pie viena galda, bet pagaidām, atvainojiet, nav ētiski. Anekdotes un cilvēku aizmugurēja uzmešana piedien tikai vecajiem stagnātu laikiem. Tagad ir citādi.
Bez tam - arī ministres slimības laikā nozare turpina veikt savu galveno funkciju - patērēt lieko naudu, lai tās valstī neuzrastos par daudz un nenāktu makroekonomiski sarežģījumi un burbulis.
Bet nevajag skumt, ka ētiskas attiecības mūsu dzīvē ienāk pārāk lēni. Varam būt lepni, piemēram, par ētiskuma līmeni ziedojumu vākšanā Bērnu klīniskās slimnīcas neatliekamām vajadzībām, varam lepoties arī ar aizkustinošiem stāstiem līdzekļu saziedošanai sevišķi unikāliem, dārgiem un valsts nekompensējamiem preparātiem. No tā taču iegūst visa sabiedrība - gan izglābtais pacients, gan ziedotājs, gan mēs, kas noskatāmies aizkustinošo sižetu televizorā.
Kas būtu ar ētiku, ja trūkstošos līdzekļus atrastu valsts budžetā? Skaidrs, ka ētiskuma līmenis strauji kristos. Sabiedrība to uztvertu kā pašsaprotamu, nevis cēlu rīcību. Arī ziedotājiem nerastos iespēja ētiski augt.
Bet par šo nu pagaidām var nesatraukties. Cik vēl ir cilvēku, kuru veselībai akūti nepieciešams ziedot līdzekļus? Piedodiet, bet nez vai būs ētiski nosaukt konkrētus uzvārdus un skaitļus.
Protams, ka ētika ir tāda kategorija, kas nav iegūstama vienā dienā. Novicini burvju nūjiņu - un ir. Nebūt nē. Ētika, tāpat kā meistarība, rodas pamazām. Konsultants ir pilnīgi pārliecināts - nepaies ne desmit gadu, kad arī godājamā Circenes kundze apjautīs, ka, ilgstoši slimojot, atrasties ministra, īpaši veselības ministra, amatā ir mazdrusciņ neētiski.
*ļoti neatkarīgs eksperts