Vai mums ir nākotne? Ja ir, tad kādu mēs vēlamies to redzēt?
Ko man izteica referenduma skaitļi? Balstiesīgie vēlētāji aptuveni 1,5 miljons, referendumā piedalās nedaudz pāri par miljonu. Tātad tuvu pie 30% vispār savu viedokli vai nu nevarēja (vecuma nespēks) paust, vai arī ir kļuvuši pret visu vienaldzīgi. Nedaudz vairāk par 800000(aptuveni 75%) ir nobalsojuši par to, lai Latvijā kā valsts vienīgā oficiālā valoda būtu latviešu valoda.
Tātad mums kā neatkarīgai valstij tiek dots vēl Dieva žēlastības laiks. Rodas loģisks jautājums – kādam mērķim tas tiek atvēlēts?
Nevienam nav noslēpums, ka Latviju masveidīgi pamet tās iedzīvotāji. Mūsu jaunais prezidents, stājoties savā amatā, prognozēja jaunus emigrācijas viļņus. Kas notiek? Kāpēc šajos 20 gados esam nonākuši pie”sasistas siles”?
Esmu dzirdējusi viedokli, ka Latvijā dzīve veidojusies tā, ka pārciešot pēdējo karu un pēckara okupāciju ar atkārtotām tautas izvešanām uz Sibīriju, mēs palikām bez nacionālās elites. Visi gudrākie un uzņēmīgākie cilvēki tika pārdomāti iznīcināti. Ar skumjām, bet tam var piekrist.
Bet ir izaugušas jaunas paaudzes. Latvijā augsti vērtē nepieciešamibu iegūt labu izglītību7 Kam tas viss? Šodien Latvijā ir pāris simti ļoti bagāti cilvēki un parādos iestiguši cilvēku tūkstoši.. Vai par to mēs sapņojām atmodas gados? Kur ir kļūda?
Kas nāca pie reālās varas atmodas rezultātā? Atceroties pirmo atmodas laika valdību un apskatot personālijas, jāsecina, ka Godmanis savā komandā paaicināja pamatā vecos kompartijas laika valstsvīrus. Kā norisinājās privatizācija, negribas pat atminēties. Un tā tas bija visos līmeņos – arī pašvaldību teritorijās. Kas bija nostājušies reālajos amatos? Cilvēki, kuri visiem spēkiem gribēja kļūt bagāti paši un dot kādu “kumosiņu” arī savējiem tuvākajiem radiem un draugiem. Izzaga visu. Sākot ar rūpnīcām un beidzot ar cūku fermām un traktoriem.
Kas tika radīts vietā? Vai Latvijā šodien, izņemot mežu izzāģēšanu, ir kas ar ko varētu palepoties? Nav! Alkatība visos līmeņos ir mūsu tautu pazudinājusi. Mēs gribējām ātri kļūt bagāti un par jebkuru cenu. Vai kāds ir saskaitījis tos kredītu miljonus, kurus ir aizņēmušies mūsu tautieši? Un tad vēl tie lielie valsts parādi.
Atkārtošos. Mums Dievs devis vēl žēlastības laiku! Priekš kā?
Lai mēs atjēgtos un padomātu par to, kas ir mūsu dzīves jēga. Dievs Savā Vārdā noteicis, ka katrai tautai ir paredzēta sava teritorija, sava valsts. Paldies, Tev Kungs, jo mums vēl tāda ir! Dievs kā grēku min mantrausību. Mēs redzam kur šis grēks mūs ir novedis.
Nesen eirovīzijas sakarā dzirdēju interviju ar kristīgo dziedātāju Valteru Gleški, kurš pauda nožēlu par tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri nīkst Irijā un Anglijā. Viņš saskata iespēju dzīvot un pieaugt atziņā tepat Latvijā. Kur ir noslēpums? Atbilde ir pat ļoti vienkārša – vai nu mēs atzīstam, ka mums kā tautai un vienlaicīgi kā indivīdiem ir vajadzīgs Dievs, Viņa vadība un Viņa dota gudrība, vai arī mēs iznīksim gan kā tauta, gan arī kā individi. Visos līmeņos – sākot ar prezidentu un beidzot ar ikvienu jaunieti vai tantuku dziļos Latgales laukos – meklēsim dzīvā Dieva tuvumu un uzticēsimies Viņa vadībai un gādībai. Dievs mīl arī latviešu tautu un šajā apstāklī atklājas noslēpums, kāpēc mums ir iedots vēl zēlastības laiks.
Lai mūsu himnas vārdi Dievs svētī Latviju tiek izdziedāti kā mūsu siržu patiess sauciens!
Memory