Treknajos gados aizsācis vairākus projektus, piemēram, koka tipveida māju celtniecību un Lido kalna attīstību netālu no Gaiziņa, krīzes laikā Ķirsons nonāca nopietnās grūtībās. «Tagad man jāvēršas pie bankas, lai saskaņotu katru lēmumu. Nevaru vairs darīt tā, kā biju pieradis,» atzīst Ķirsons un uzsver, ka pats to vērtē pozitīvi, jo tas liekot rūpīgi izvērtēt savas investīcijas.
Kā savu otru lielāko kļūdu Ķirsons min ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesa sākšanu: «Tur pelna tikai juristi, un nekādu rezultātu neredzēju.» Lido palīdzējusi saglābt tikai paša sarunu sākšana ar banku, lai rastu kopēju risinājumu.
Gunārs Ķirsons ir malacis. Ne katram dzīvē izdodas radīt kaut ko tādu kā viņa Lido. Vēl lielāks malacis Gunārs Ķirsons ir, ka ir noturējies kājās. Liels malacis arī tāpēc, ka Gunāram Ķirsonam nācās pārdzīvot to, kas diemžēl atšķirībā no neierastās uzņēmēja grēksūdzes mūsu sabiedrībā ir tik ierasts. Proti, nevis atbalstīt, bet vēl apsmiet, ja kādam gadījies pakrist, pat tad, ja tā ir pašu līdz tam apjūsmotā leģenda Lido.