Un ir pietiekami skaidrs, ka līdz tam laikam, visticamāk, jau tuvākā pusgada laikā, skaidrība par zonas funkcionēšanu būs radusies. Jo, ja vēl nesen taisnība bija analītiķiem, kuri pārmeta eirozonas politiķiem nepiedodamu lēnīgumu un nepietiekamu izpratni par nepatikšanu lielumu, tad nu elite tomēr ir sarosījusies. Jā, ir daudz gaisa tricināšanas, stīvēšanās, tomēr liekas, ka tuvāko mēnešu laikā būs skaidrība, piemēram, par šādiem jautājumiem: būs vienotas eiro zonas parādzīmes vai nebūs; banku uzraudzība mainīsies (kas varētu ietekmēt eirozonas finansiālo stabilitāti) vai ne utt.
Un tad būs apmēram pusgads, lai izvērtētu, vai jauninājumi darbojas. Un tad jau arī Latvija varēs pieņemt adekvātu lēmumu par pievienošanos zonai. Savukārt tie priekšdarbi, kas tiek veikti - budžeta deficīta, inflācijas samazināšana, Latvijas ekonomikai noderēs neatkarīgi no lēmuma virziena. Īsi sakot, eirozonā šobrīd notiekošais ir ļoti svarīgs mūsu eksportētājiem, bet kopumā zaudēt naktsmieru, mēģinot no šodienas notikumiem izdarīt secinājumus par nākotni, nav vērts.