Godmanis: Latvijas dalība eirozonā nav krīzes iemesls

Katrā no šīm valstīm krīzei ir atšķirīgi iemesli. Dalība eirozonā nav krīzes iemesls.Grieķijā krīzes iemesls ir tas, ka lēmums par tās uzņemšanu ES 1981.gadā bija absolūti politisks. Grieķija tobrīd neatbilda nevienam Māstrihtas kritērijam. Grieķijai ieejot eirozonā, tās privātais un valsts sektors izmantoja piekļuvi milzīgam daudzumam lētu eiro resursu un aizņēmās naudu uz ļoti maziem procentiem. Dzīve uz parāda, kas uzsākās pirms 25-30 gadiem, būtiski palielinājās. Pat lielu daļu savu pamatizdevumu Grieķija finansēja uz parāda, maksājot algas skolotājiem, policistiem, ārstiem, valsts ierēdņiem. To Grieķija varēja darīt, jo procenti par kredīta izmantošanu eiro bija ļoti mazi. Taču, sākoties globālai krīzei, procentmaksa valstīm ar lielu uzkrāto parādu strauji pieauga, un grieķi nebija spējīgi to nomaksāt.Latvijā algas un pabalsti strauji pieauga četrus gadus - no 2005. līdz 2008.gadam, bet Grieķijā tie pakāpeniski pieauga 30 gadus. Līdz ar to vidējais dzīves līmenis Grieķijā arī pašreizējās krīzes apstākļos ir 2 reizes augstāks nekā Latvijā, un pārliecināt grieķus, ka viņu augstais dzīves līmenis nav pašu nopelnīts, bet ir iegūts uz valsts parāda rēķina, ir ļoti grūti.Īrijā situācija ir pilnīgi citāda. Tur krīze ir saistīta ar bankām, kuras dāsni kreditēja nekustamā īpašuma "burbuli". Turklāt Īrijas bankas bija sapirkušās arī tā saucamos "saindētos" ASV vērtspapīrus. Salīdzinot ar Latviju, Īrijā banku problēma ir ""Parex" reiz 100". Īrijas valdība, cenšoties nobremzēt "burbuļa" pūšanos, ieviesa nodokli nekustamā īpašuma pārdošanai, taču tas tikai palielināja "caurumu" valsts budžetā, kad "burbulis" pārplīsa. Rezultātā krīzes laikā Īrijas valdības budžeta deficīts pieauga līdz 31% no IKP.Spānija, kā stāstīja šīs valsts EP deputāti, apzināti gāja uz iedzīvotāju skaita mehānisku palielināšanu. Spānija pēc teritorijas ir tikpat liela kā Vācija, bet iedzīvotāju skaits - 47 miljoni - gandrīz divreiz mazāks nekā Vācijas 82 miljoni. Vietējās krājkases jeb "cajas", aizņemoties starptautiskajā banku tirgū milzīgus līdzekļus, sāka finansēt plašu māju un dzīvokļu celtniecību. Cerība bija, ka tajās dzīvos bagātie pensionāri no Vācijas, Lielbritānijas u.c., savukārt tās cels "imigranti" no Latīņamerikas, Ziemeļāfrikas u.c., kuri nopelnīs arī sev mājvietu. Uz kredītiem sabūvēja milzīgu skaitu dzīvokļu, kuros neviens arī neievācās - ne bagātie ārzemnieki, ne imigranti-celtnieki, kas palika uz ielas bez darba. Ap vienu miljonu tukšu dzīvokļu vēl tagad stāv. Deputāti stāstīja, ka tukšas stāv pat pilsētas, kurās varētu dzīvot apmēram 60 000 iedzīvotāju - tikpat, cik Jelgavā. Rezultātā, lai tikai pasargātu no bankrota Spānijas banku sistēmu, valdība bija spiesta aizņemties 30 miljardus eiro no Eiropas Stabilizācijas fonda.Slovēnija patlaban cieš no tā, ka ir ļoti grūti ilgstoši noturēt virs 50% valsts sektoru tautsaimniecībā. Lai gan ne visos lielajos uzņēmumos un bankās valstij pieder akciju vairākums, valsts tajos visos ir pārstāvēta. Slovēnijā privatizāciju neforsēja, uzskatot, ka straujai privatizācijai var būt negatīvas sekas. Arī, pārejot uz eiro, valdība varēja izmantot administratīvās sviras, nepieļaujot strauju cenu kāpumu. Tomēr nopietnas problēmas atklājas tagad, kad lielākās valsts kontrolētās bankas, izsniedzot kredītus arī valsts kontrolētiem uzņēmumiem, veica to bez pienācīgas kontroles. Kā saka: "tā jau ir valsts nauda, ne manējā". Bet Slovēnija jau ir eirozonā, un tās bankas var tieši aizņemties naudu no ECB un tādējādi mēģināt risināt savas problēmas.Kā redzams, katrā no šīm četrām valstīm krīzei ir savi iemesli, un iestāšanās eirozonā pati par sevi krīzi nerada.