Pirmkārt, statistika liecina, ka patlaban 35% no visiem nodarbinātajiem nodokļus maksā no minimālās algas, proti, 200 latiem. Tajā pašā laikā ikviens Latvijas iedzīvotājs saņem pilnu valsts finansētu veselības aprūpes «grozu», kaut gan šo pakalpojumu kopums tiek veidots, balstoties uz vidējiem rādītājiem par budžetā ienākošo nodokļu apjomu. Problēma slēpjas arī apstāklī, ka daudzi no Latvijas emigrējušie iedzīvotāji uz laiku atgriežas mājās, lai saņemtu salīdzinoši daudz lētākus veselības aprūpes pakalpojumus, taču Latvijā nodokļus nemaksā vispār. Līdz ar to pašreizējais tiesiskais regulējums faktiski atbalsta nodokļu nemaksātājus, tas pieļauj situāciju, ka vieni saņem pakalpojumus uz citu nomaksāto nodokļu rēķina
Otrkārt, nodokļu nomaksas stimulējošie mehānismi ir daudz efektīvāki nekā represīvie, jo tādējādi valsts skaidri definē un parāda, kādi ir ieguvumi tiem uzņēmējiem un iedzīvotājiem, kuri godīgi izpilda savas saistības pret valsti. Lietojot represīvas metodes, uzliekamā soda proporcija parasti ir neadekvāta labumam un ieguvumam, ko saņem no nodokļu nemaksāšanas. Piemēram, ja uzņēmējam, maksājot algas aploksnēs, ietaupījums gadā ir 50 000 latu, bet sodu var uzlikt tikai 3000 latu apmērā, acīmredzami, ka viņš nekādā veidā nav motivēts maksāt nodokļus pilnā apmērā. Kā labākais represīvo mehānismu neveiksmju piemērs jāmin tā sauktais sausais likums ASV, no kura vienkārši ar laiku atteicās.
Treškārt, veselības aprūpes piesaistes nodokļu nomaksai sistēmā cilvēkiem, kas saņem naudu aploksnē, jārēķinās ar konsekvencēm, īpaši gadījumos, kad rodas nopietnas veselības problēmas un nepieciešamība pēc sarežģītām ārstnieciskām procedūrām (operācijas u. c.). Tā kā pilnas šādu medicīnisko manipulāciju izmaksas ir ļoti augstas un ministres ierosinājumu ietvaros tās būtu jāsedz no privātajiem ienākumiem, nodokļu nemaksātāji būs spiesti saviem darba devējiem atgādināt un uzstāt uz nepieciešamību legalizēt visu atalgojumu.
Jānorāda, ka ministres piedāvātā sistēma nav uzskatāma par utopisku ideju, jo tāda jau darbojas vairākās citās valstīs un par tās ieviešanu norit diskusijas arī Lietuvā. Tās tehniskā un administratīvā īstenošana, kā noprotams, ir samērā vienkārša. Jau pašlaik veselības aprūpes iestādēm ir pieejams iedzīvotāju reģistrs, un principā tas tikai būtu jāsavieto ar Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmām tā, lai reģistrā parādītos ziņas par personu nodokļu nomaksu. Līdz ar to uzskatu, ka šādas sistēmas ieviešana ir tikai politiskā griba un izšķiršanās.
Protams, daudziem šāds jauninājums neliktos godīgs, bet uzskatu, ka pašreizējā situācija ir daudz negodīgāka. Tagad nodokļu nemaksātāji saņem no valsts visus labumus, ko faktiski nodrošina godīgie nodokļu maksātāji. Līdz ar to nodokļu nemaksātājiem nav stimula prasīt darba devējam legalizēt atalgojumu un maksāt nodokļus par faktiskajiem ienākumiem. Jāuzsver, ka šādiem veselības aprūpes finansēšanas principiem nav jābūt mūžīgiem - tos var piemērot uz konkrētu laika periodu vai līdz brīdim, kad ēnu ekonomikas īpatsvars būs kļuvis ievērojami mazāks.