M. Hazans šo skaitli aprēķinājis, ņemot vērā informāciju par iedzīvotāju skaitu, dabisko pieaugumu u.c., ko ik mēnesi piedāvā Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Šie 5000 ir cilvēki, kuri ir oficiāli izrakstījušies no iedzīvotāju reģistra, taču M. Hazanam nav informācijas par nereģistrēto emigrāciju.
Profesors iepriekš aprēķinājis, ka no 2000. līdz 2010. gadam ieskaitot Latviju atstājuši aptuveni 200 tūkstoši, savukārt 2011. gadā tie bijuši aptuveni 35 tūkstoši cilvēku. "Tas aizbraukšanas process turpinās – nav nekādu pazīmju, ka viņš būtu palicis lēnāks, salīdzinot ar pagājušo gadu," saka M. Hazans.
Viņš atzīst, ka nevarot piedāvāt nekādas vienkāršas receptes, kā palēlināt aizbraukšanas procesu, taču viens būtu nedarīt neko tādu, kas šo procesu vai atsevišķu grupu aizbraukšanu varētu paātrināt. "Tiek deklarēts, ka mēs saprotam, ka demogrāfija ir mūsu smagākā problēma, bet kad iet runa par konkrētiem politikas lēmumiem, tas kaut kā aizmirstas," uzsver profesors.
Savukārt par Nacionālā attīstības plānā (NAP) 2014. – 2020. gadam 1. redakcijā iekļautu punktu, kas paredz, ka līdz 2020. gadam Latvijā vajadzētu atgriezties 50 tūkstošiem izceļojušo, M. Hazans saka – neizskatās, ka tas varētu izdoties.
Viņš uzsver, ka 20% jeb 40 tūkstošino pēdējos 10 gados aizbraukušajiem ir augstākā robeža, kas pieļāvuši, ka varētu Latvijā atgriezties. Taču jāņem vērā arī tas, ka cilvēki joprojām turpina aizbraukt. "Ja izdosies atgriezt, teiksim, 40 tūkstoši, bet pa to pašu laiku aizbrauks 20 vai 30 tūkstoši, tad neto rezultāts būs tikai 10-20 tūkstoši, nevis 40 tūkstoši," skaidro M. Hazans.
Profesors arī pauž nožēlu, ka NAP neesot iekļauta ideja par portāla izveidošanu, kas Latviju atstājušajiem cilvēkiem palīdzētu atrast darbu dzimtenē. Šāds punkts bijis iekļauts valdības deklarācijā, bet plānā šī ideja vairs neesot redzama.