Hazans: Reemigrāciju veicinātu konkrētām cilvēku grupām domāti, ne universāli atbalsta instrumenti

Lai formulētu savu attieksmi pret reemigrāciju, jāsaprot, par kuru sabiedrības daļu mēs runājam. Svarīgi ņemt vērā faktu, ka , ka aizbraucēju struktūra nav viendabīga — Lai cik neticami izklausītos, lielākā daļa, jeb 2/3 no cilvēkiem, ko Latvija zaudējusi neatkarības gados, ir krievi. Tas ļauj izteikt minējumu, ka daļai emigrantu "laimes meklējumi" ir asinīs: liela daļa iebraucēju, kas ieradās Latvijā kā laimes un vieglākas dzīves meklētāji pēc Otrā Pasaules kara no nomaļiem PSRS ciemiem, šeit tā arī neiedzīvojās, par spīti padomju varas centieniem realizēt šeit totāru rusifikāciju. Tā nu viņu bērni atkal ceļas spārnos un pamet šo zemi: iespējams, šādu civēku tēvzeme / mājas ir tur, kur labāka un/vai vieglāka dzīve. Otra nozīmīgākā aizbraucēju dala ir latvieši, pārsvarā mazizglītoti laucinieki vai no mazpilsētu stagnācijas bēgoši uzņēmīgi ļaudis. Pēdējā, un valstij nozīmīgākā daļa – kādi 5-10%% aizbraucēju ir izglītoti ļaudis, kuru zaudējums valstij un nācijai ir reāls. Tie, kas jau Latvijā dzīvoja bez darba, veģetējot uz pabalstiem, un tagad turpina to pašu darīt Vācijā, Īrijā, Anglijā un citviet — viņu aizbraukšana varētu būt atspaids Latvijai. TĀTAD. Reemigrāciju organizēt t.s. cittautiešu atvilināšanai atpakaļ nav nekādas jēgas. Par viņu prombūtni maz kurš skums, tāpat kā maz kurš priecājās par viņu vecāku ierašanos šeit pēc Otrā Pasaules kara. Par mazizglītotajiem pabalstu slaucējiem dzīvotājiem tas pats — tādi bijuši vienmēr un visur, un tādu atgiešanās drīzāk izvērtīsies par valsts problēmu, nevis ieguvumu. Pilsoni, kas ir tik dumjš, slinks vai neizglītots, ka nespēj nopelnīt sev maizi un nomaksāt nodokļus, ir sabiedrības nasta. Savukārt, dabūt atpakaļ mājās izglītotos + uzņēmīgos — tas patiesi būtu noderīgi valstij un sabiedrība! Pie tā valstij vajadzētu pamatīgi padomāt.