Jau sen, ja vien nav vēlēšanās izskatīties smieklīgam, neklājas atgādināt, ka olimpiskajai idejai ir kāds sakars ar mieru un vienotību visā pasaulē. Taču zināms, ka mieru uztur citādi - gluži pretēji - ar gatavošanos karam, apstiprinot novalkātu izteicienu, ka, gatavojoties karam, var tikt pie miera.
Minētie notikumi ir kā stāsts par divām dažādām planētām, ja salīdzinām Halebu (Alepo) Sīrijā ar trešo reizi pie olimpiādes rīkošanas goda tikušo Londonu. Nav grūti iztēloties, ka arī šajā Sīrijas pilsētā daudzi gribētu mierīgi skatīties sporta sacensības. Tāpat kā jebkurā citā valstī. Par to 2004. gadā Eiropas futbola finālturnīra laikā guvu apstiprinājumu Bagdādē, kur tolaik regulāri notika teroristu uzbrukumi un ķīlnieku sagūstīšana. Uzzinājis, ka esmu no Latvijas, Irākas Iekšlietu ministrijas ierēdnis noteica: «Tā ir valsts, kas nospēlēja neizšķirti ar Vāciju!»
Varam būt gandarīti, ka esam daudz labākā situācijā nekā Sīrija, taču tas ir pavisam vājš gandarījums. Ir prieks, ka līdz ar citiem atlētiem Londonā būs 45 latviešu sportisti, bet vienlaikus arī skumjas par starptautisko bezspēcību apdzēst nu jau 17 mēnešu ilgo asinsizliešanu. Sportistiem ir jāsacenšas, un tas nav jājauc ar politiku (jādomā, ļoti diskutabls apgalvojums - vai nebūtu labāk, ja pirms Otrā pasaules kara britu futbola izlase demonstratīvi būtu atteikusies spēlēt ar fašistiskās Vācijas komandu?), taču šis lielās sacensības neko nezaudētu, ja no Londonas arēnas tiktu pausta solidaritāte tiem, kuriem tā ļoti nepieciešama, - sīriešiem noteikti.
No atbalsta nav jākautrējas. Daudziem tas nepieciešams. Pirms četriem gadiem tas bija vajadzīgs Gruzijai, kur vienlaikus ar olimpiādes atklāšanu Pekinā sākās Krievijas iebrukums. Olimpisko spēļu gaitu tas neietekmēja, un vienīgi Gruzijas delegācija tad sprieda, vai šādos apstākļos iespējama dalība spēlēs. Latvijai toreiz gadījās nopietns nesmukums, jo prezidents Valdis Zatlers Pekinā «nespēja» tikt pie brīvas biļetītes, lai kopā ar igauņu, lietuviešu, poļu un ukraiņu prezidentu nokļūtu uz solidaritātes mītiņu Tbilisi.
Kā rāda nesenā pieredze, pat ar plašu protestu - tāda bija ASV vadītā Maskavas olimpiādes boikotēšana 1980. gadā - neizdevās panākt, ka PSRS pārtrauc iebrukumu Afganistānā. Padomju karaspēks aizgāja tikai 1989. gadā. Nedemokrātiskus režīmus ir neiespējami ietekmēt, un tomēr lēmums par Sīrijas un Baltkrievijas Olimpiskās komitejas vadītāja neielaišanu spēlēs ir pareizs. Gan sīriešu ģenerālim Mavafakam Džumaamam (prezidentam Asadam tuva persona), gan Baltkrievijas prezidentam Aleksandram Lukašenko šis atteikums bija ārkārtīgi nepatīkams pārsteigums.