Tas ir laiks, kad Rīgā atrodas visa Latvija, kad vispilnīgāk varam izjust savu vienotību no Daugavpils līdz Rūjienai un tālāk līdz pat Leišmalei un Liepājas jūrmalai. Sajust dziesmas spēku, gūt prieku no kopības sajūtas. Droši vien tieši šīs kopā būšanas pārejā «pelēkās ikdienas» ritumā pietrūkst visvairāk, tādēļ Dziesmu svētku laikā gluži tāpat kā Jāņos jūtamies laimīgi, redzot sevi tikušus galā ar mūžam postošo savstarpējo cīkstēšanos.
Svētkiem piedien prieks un līksmība, kad problēmas, dusmas, aizkaitinājums un kritika jānoliek pie malas. Tas ir laiks, kad, Knuta Skujenieka vārdiem runājot, jāizvelk roze no linu mārka, tā lepni jāpiesprauž pie baltā svārka un tad var aiziet svilpodams. Prieks redzēt, kā televīzijas žurnāliste lepni stāsta par savu sagādāto zemgalietes tautas tērpu. Atjaunotajā valstī ir pagājis nedaudz vairāk par divdesmit gadiem, un tieši tik daudz laika bijis vajadzīgs, lai, kā stāsta žurnāliste, nobriestu līdz savam tautas tērpam. Un viņa nav vienīgā, kā tas bijis redzams Latvijas Televīzijā, - daudziem tautas tērpa sagādāšana nozīmē saiti ar pagātni un arī paver ceļu nākotnē. Un tas ir pamats lepnumam, no kura nevajadzētu kaunēties. Arī atcerēties, ka pirms šiem svētkiem bijis daudz nopietna darba. Kādas Daugavpils deju kopas vadītājas vārdus atgādinot, veselas 305 svētdienas nākot uz mēģinājumiem - tieši tik garš ir bijis ceļš uz Daugavas stadionu svētku nedēļā. Derīgi atsaukties uz Andra Bērziņa runas akcentu Dziesmu svētku parkā, kad prezidents pateica paldies visiem XXV Dziesmu un XV Deju svētku dalībniekiem.
Šajā nedēļā viss pārējais, kas atrodas ārpus Latvijas, šķiet tālāks nekā jebkad un gluži nenozīmīgs. Un to izsaka it kā pavisam vienkārši dziesmas vārdi: Gaisma līgo Latvijā! Tas skan kā apņemšanās un solījums: mēs ar gaismu, mēs ar Latviju.
Šodien daudziem Dziesmu svētku norise varbūt šķiet pavisam pašsaprotams notikums, un tādēļ nebūtu par ļaunu atcerēties pavisam nesenus laikus. Kaut vai 1985. gadu, kad īsi pirms svētkiem no programmas tika izsvītrota gan Gaismas pils, gan varai nevēlamais virsdiriģents Haralds Mednis. Paejot vēl tālāk vēsturē, var uzzināt, ka padomju vara aizliedza Līgo svētku svinēšanu 1959. gadā. Tagad ir gandrīz vai neiespējami apjaust, kādu emocionālu ietekmi atstāja Anatolija Gorbunova vārdi Mežaparkā 1990. gadā par vienu latviešu tautu. Tāpat kā to, kā toreiz skanēja vārdi - Gaismu sauca, gaisma ausa!/ Augšām cēlās Gaismas pils!