Jāņem vērā, ka martā jau būs pagājuši divi gadi, kopš sākusies asinsizliešana, un tajā bojāgājušo skaits pārsniedzis prātam neaptveramos četrdesmit tūkstošus. Kā redzams, upuru skaitam nav nozīmes, jo notikumi attīstās saskaņā ar citu loģiku, nevis humāniem apsvērumiem. Ir skaidrs, ka pat lielākie pasaules TV ziņu kanāli, kas regulāri demonstrējuši kara postījumu ainas no Sīrijas, rādījuši tūkstošiem kaimiņvalstīs patvērumu atradušo nabaga bēgļu, nespēj ietekmēt notikumu gaitu par labu cilvēciska risinājuma sameklēšanai.
Speciālistu izteikumi par šī gada notikumiem Sīrijā ļauj nojaust, cik grūti prognozējama ir šāda notikumu attīstība. 2011. gadā netika izteikts viedoklis, ka vardarbība varētu turpināties gadu, divus un pat vēl vairāk. Tāpēc nākas atgriezties pie savulaik izteiktā viedokļa, ka dažāda mēroga vardarbīgas domstarpības, konfliktus nepieciešams (ja vien ir vēlēšanās) apturēt pēc iespējas īsākā laikā. Tā varētu būt universāla patiesība. Te vajadzētu atcerēties 2008. gada piecu dienu karu Gruzijā – lai gan tas nebija pilsoņkarš, bet gan svešas valsts militārs iebrukums, milzu nozīme bija tam, ka to varēja apturēt tik īsā laikā. Ja tas nebūtu noticis, ļoti iespējams, Gruzijas valsts pašlaik būtu savādāka. Grūti pateikt, kāda veida pārmaiņas šajā laikā piemeklētu Sīriju, ja konfliktu izdotos apturēt, taču, visticamāk, upuru skaits būtu mazāks.
Nevajadzētu šaubīties, ka mierīga risinājuma vairs nav, un arī tas noprotams no minētā ekspertu pesimistiskā scenārija. Tagad abām pusēm – gan prezidentam Bašāram el Asadam ar saviem atbalstītājiem, gan viņu pretiniekiem bruņotajai opozīcijai – cīņu liek turpināt pats galvenais motīvs – tā ir kauja ne tik daudz par varu, kā par savu izdzīvošanu. Ja šādai militārai konfrontācijai pievieno reliģiskus motīvus, tad kompromisiem faktiski vietas vairs nepaliek.
Rietumi un arābu valstis ar ANO Drošības padomes starpniecību ir gana centušās panākt Sīrijas prezidenta aiziešanu no amata, taču tas šķietami darīts bez īpašas iedvesmas. Redzams, ka Krievijas un Ķīnas bloķējošajai nostājai nav centīgi meklēti apvedceļi. Pat ja pieņem, ka galvenais Rietumu dzinējspēks Sīrijas problēmas atrisināšanā atkal ir Vašingtona, no Eiropas Savienības, šķiet, nāktos sagaidīt lielāku iesaistīšanos. Kaut vai tāpēc, ka degpunktā atrodas valsts no Vidusjūras reģiona. Kā tam izpausties – kaut vai cenšoties pārliecināt Maskavu, ka centieni aizdabūt projām Asadu nenozīmē, ka Kremlim jābaidās par šāda scenārija atkārtošanos arī Krievijā.